2010-05-28

Skolēni diskutē par politiku

Šī gada rudenī notiks kārtējās Saeimas vēlēšanas, kurās pirmo reizi varēsim piedalīties arī mēs – jaunieši, kas sasnieguši 18 gadu vecumu. Ir jāatzīst, ka īpašu zināšanu un skaidrības par politiku, tās darbību, arī vēlēšanām mums nav. Tāpēc, lai informētu jauniešus par politiskajām darbībām, 14. maijā Krāslavas Valsts ģimnāzijā, Grāmatu svētku ietvaros ar Sorosa fonda atbalstu, norisinājās skolēnu diskusija „Jaunietis politikā – līdzdalības efekts”. Diskusijā piedalījās skolas 11. klašu audzēkņi ar vadītāju Krāslavas Valsts ģimnāzijas vēstures, politikas un filozofijas skolotāju Viktoriju Nalivaiko.

Vispirms mēs sadalījāmies grupiņās, kurās aktīvi sadarbojāmies visu diskusiju laiku. Pirmā aktivitāte bija darbs ar citātiem par politiku. Daži no citātiem- „Neviens cilvēks nav tik cienīgs, lai drīkstētu valdīt pār kādu citu, ja šis cits tam nepiekrīt.” (Abrahams Linkolns), „Valdībai ir svarīgi nevis ķerties pie kā tāda, ko individuāli jau dara un mazliet labāk vai sliktāk to darīt pašai, bet gan darīt to, ko pašlaik vispār neviens nedara.” (Džons Meinards Keinss). Citātus mēs apspriedām, izteicām savu viedokli un uzklausījām arī skolotājas komentārus.

Pēc tām mēs runājām, kas ir pilsoniska sabiedrība un kādas ir tās pazīmes. Diskutējām par Latvijas sabiedrību un atskārtām, ka nav pietiekami daudz cilvēku, kuri būtu spējīgi uzņemties iniciatīvu, cilvēki kūtri izmanto tiem sniegtās iespējas un bieži vien neciena savu valsti. Bet, mūsuprāt, ne jau viss mūsu sabiedrībā ir tik negatīvs, jo Latvijā taču ir preses un vārda brīvība, sabiedrībā pastāv uzskatu daudzveidība un apziņas brīvība. Mums ir daudz, bet ir jāturpina attīstīties un pilnveidoties.

Vēl mēs veidojām plakātus par tēmu „Kā sabiedrība var ietekmēt politiku?”, tad savas idejas prezentējām. Apkopojot mūsu uzskatus, sapratām, ka mēs tik tiešām varam ietekmēt politiku, pirmkārt, protams, piedaloties vēlēšanās. Otrkārt, rīkojoties un nesēžot rokas klēpī salikuši. Spilgtākais piemērs šajā sakarā ir pensionāru aktivitāte. Viņi rīkojās, vērsās pie Satversmes tiesas un atguva pensijas iepriekšējā apjomā. Citiem vārdiem sakot, ja ir vēlēšanās, cilvēki spēj ietekmēt politiku.

Beidzot mūsu diskusiju, notika skolēnu anketēšana. Vairākums jauniešu atbildēja, ka diskusijā ieguva jaunas atziņas. Uz jautājumu – kas šķita būtiskākais? – pārsvarā atbildēja, ka nozīmīgi ir tas, ka vispār runājām par šo tēmu, kā arī – iespēja gan izteikties, gan klausīties. Novērtējot diskusijas norisi, domājam, ka vērtīgi un labi, ka piedalījāmies diskusijā, izteicāmies, uzklausījām citu viedokļus un guvām jaunas atziņas.

Paldies vēlētos teikt Sorosa fondam Latvijā, apgādam Zvaigzne ABC, kas aktīvākajiem jauniešiem dāvināja jaukus atziņu krājumus, kā arī mūsu diskusijas vadītājai Viktorijai Nalivaiko par interesanto, vērtīgo un labi noorganizēto diskusiju.

Kristīne Dzalbe,
Krāslavas Valsts ģimnāzijas skolniece



2010-05-17

Novadu 9. Grāmatu svētku programma

Novadu 9. Grāmatu svētki
Krāslavā, 2010.gada 14.maijā

PROGRAMMA

10.00-15.00 Grāmatu komercizstāde. Krāslavas novada kultūras nams - Rīgas ielā 26
Piedalās izdevniecības „Lauku Avīze”, „Zvaigzne ABC”, „Nordik”, „Tapals”, „Jumava”, „Avots”, „Poligrāfijas infocentrs”, „Likteņstāsti”, Rēriha grāmatnīca. Pircēji piedalās jaunāko grāmatu izlozē „Veiksmīgais pircējs”.
11.00 Grāmatu svētku atklāšana Krāslavas novada kultūras nama Lielajā zālē.

PIEAUGUŠAJIEM

11.30. „Latvijas Avīzes” publiskā diskusija „Veselības aprūpe Latvijā – kā palikt dzīvam?” – kultūras nama lielajā zālē.
Diskusijā piedalās:
Baiba Rozentāle (TP) – Infektoloģijas centra direktore, Sarmīte Ķikuste (JL) – 9.Saeimas deputāte, ZZS, PS, SC, pārstāvji.
14.00 – Grāmatas „Simts galvas runā…” atvēršana – Piedalās autore Sarmīte Ķikuste (Jumava) – lielā zāle
15.00 – „Brīnumreceptes gara un miesas saskaņai visos vecumos” - veselības stunda kopā ar tautskolotāju Inesi Ziņģīti – kultūras nama lielajā zālē.

BĒRNIEM UN PUSAUDŽIEM

11.00 „Es zīmēju pasauli” Bērnu zīmējumi uz asfalta sadarbībā ar PIC (1.-2.kl.) – Dīķu ielā pretī bibliotēkai
11.00 Grāmatas „Ebreju tautas pasakas” atvēršanas svētki kopā ar Latvijas Ebreju kopienu – Krāslavas pamatskolas zālē
11.00 „No ziemas līdz vasarai brīnumu meklējumos”. Skolas dzīve rakstnieces Dainas Ozoliņas skatījumā ( Zvaigzne ABC) – Krāslavas kultūras namā mazā zālē
12.00 Jauki un vienkārši nieki origami darbnīcā kopā ar Zvaigzne ABC - vad. Olga Brenča – kultūras nama izstāžu zālē
12.00 „Ceļš uz grāmatu”. Ieskats grāmatas tapšanas procesos. Vada apgāda „Poligrāfijas infocentrs” direktore Dagnija Vanaga– kultūras namā mazā zāle
12.30 „Piedzīvojumu azarts pusaudžu vecumā” Rakstnieces Daina Ozoliņas skatījums uz skolas dzīvi ( Zvaigzne ABC) – Krāslavas pamatskolā
13.00 „Drošs internets – kas tas ir?” Praktiski ieteikumi, noderīgi padomi un erudīcijas spēle 5.-9.klašu skolēniem sadarbībā ar Zvaigzne ABC – kultūras nama mazā zāle
13.30 Keramikas fantāzijas radošā darbnīca pie māksliniekiem Olgas un Valda Pauliņiem – Dūmu ielā 8.

JAUNIEŠIEM

11.00 Diskusija sadarbībā ar „Sorosa fondu Latvija” „Jaunietis politikā – līdzdalības efekts” .Vada diskusiju kluba vadītāja Viktorija Nalivaiko – Krāslavas ģimnāzijā
12.00 „Cilvēku likteņi, dzīvesstāsti un negaidīti pavērsieni rakstnieces Santas Mežābeles romānos” .Tikšanās ar autori – Krāslavas ģimnāzijā.
13.00 „Sarunas par tāliem ceļiem, veciem un jauniem laikiem” ar grāmatu apgāda „Likteņstāsti” vadītāju Anitu Mellupi – Krāslavas ģimnāzijā
13.30 „Mīlestība un savstarpējās attiecības rakstnieces Santas Mežābeles romānos” Tikšanās ar autori – Krāslavas Varavīksnes skolā.

VISIEM
16.00 Origami darbu demonstrējumi – radošās darbnīcas veikuma izstāde – kultūras nama lielajā zālē
16.05. Grāmatu svētku noslēgums. Jaunāko grāmatu izloze „Veiksmīgais pircējs” – kultūras nama lielajā zālē.

SVĒTKU ATBALSTĪTĀJI: Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers, Latvijas Mobilais Telefons, Jelgavas tipogrāfija, Sorosa fonds Latvija, Latvijas Bērnu Fonds, Jaunais laiks, Tautas partija, Zaļo un zemnieku savienība, Pilsoniskā savienība, Saskaņas centrs, Anta Rugāte,Inese Vaidere, Krāslavas novada dome

Vārda lielais noslēpums

Avots
Ezerzeme
30. aprīlis 2010, 10:25


Vārda lielais noslēpums

Daudziem ir zināms teiciens, ka cilvēks pats ir savas laimes kalējs. Katrs dzīvo tādu dzīvi, kādu pats veido. Vieni savam liktenim pakļaujas, bet otri to veido paši. Taču ir zinātne, kas vēsta, ka cilvēka likteni nosaka cilvēkam dotais vārds. Tādēļ devīzei “Izzini sevi”, cilvēks varētu pievienot arī otru devīzi “Izzini savu vārdu”.

Pats latīņu valodas vārds “fatum” (liktenis) izriet no vārda ”fari” — pateikt. Cilvēka vārdiem tulkojumā no kādas citas valodas var būt dažādi skaidrojumi, piemēram, stiprs, drosmīgs, inteliģents, laimīgs, mīlošs, uzticīgs, ticīgs un tamlīdzīgi. Piemēram, vārds Margarita ir cēlies no latīņu vārda “Magarita”, kas tulkojumā nozīmē — pērle. Sofija ir sengrieķu izcelsmes vārds, kas tulkojumā nozīmē — gudrība. Vārds ”Pēteris” izriet no sengrieķu vārda “petra”, kas tulkojumā nozīmē — klints. Juris ir slāvu personvārds, kas cēlies no vārda “Georgijs” un nozīmē — zemkopis.

Senatnē cilvēki vārda izvēlei pievērsa īpašu uzmanību. Cilvēki ticēja, ka jaundzimušajam dotais vārds nosaka bērna turpmāko likteni. Vairākām tautām ilgu laiku saglabājās tradīcija jaundzimušos saukt “viltus vārdos” — bērns netika saukts īstajā vārdā cerībā, ka ļaunie gari mazuli neatradīs un tādējādi nespēs nodarīt viņam pāri. Šāda tradīcija tika piekopta arī Senajā Ēģiptē. Ēģiptiešiem bija tā saucamie “mazie vārdi”, kas bija zināmi visiem un “lielie vārdi”, kas tad arī tika uzskatīti par tiem patiesajiem vārdiem. Patiesie vārdi tika turēti noslēpumā un tika piesaukti tikai īpaši svarīgu rituālu laikā.

Šī tradīcija — paturēt īsto vārdu noslēpumā — ieviesās arī kristīgajā pasaulē. Pareizticīgo baznīcā līdz pat 17. gs. ģimenēs bija tradīcija paturēt noslēpumā jaundzimušā vārdu, kas bērnam tika dots kristību laikā.

Kristietība ar lielu nopietnību attiecas pret personvārdiem. Kristības sakramentā Baznīca pieņem savā pulkā jaunu dvēseli. Nosaucot jaundzimušo kāda kanonizētā svētā vārdā, šī vārda nēsātājam turpmāk ir pašam savs aizstāvis debesu valstībā. Mūsdienās cilvēkam var būt arī vairāki vārdi — nosauktais, kristītais un iestiprinātais vārds.

Zinātnieki uzskata, ka pastāv trīs pamatteorijas par cilvēka likteni, tās ir: sociālā, emocionālā un skaņu teorija.
Sociālā teorija paredz, ka vārds — tas ir sociālās informācijas nesējs par konkrētu cilvēku. Būdami vēsturiski un sociāli nosacīti, katras tautas personvārdi saistīti gan ar tautas tradīcijām, gan vēsturiskām pārmaiņām. Zinot tikai vārdu, mēs varam nojaust, kādas tautības, pat ticības ir cilvēks. Ņemot visu to vērā, mēs varam spriest par raksturu un veidot pirmo saskarsmi ar šo cilvēku. Tomēr jāatzīst, ka pēdējos gados, pastiprinoties tautu internacionālajiem sakariem, latviešu personvārdu krājumā ienāk arī cittautu personvārdi, kas ar savu skanējumu vai asociācijām guvuši piekrišanu.

Emocionālā teorija skata vārdu kā emocionālu kairinātāju. Tā ir “vārdu mūzika” — vieni vārdi skan maigi, bet ir arī tādi vārdi, kuri raisa mūsos piesardzību. Protams, iepazīstoties ar cilvēku tuvāk, pirmatnējie uzskati var kardināli mainīties. Bet, kad tūkstoši cilvēku ar savdabīgu vārdu uztver līdzīgi, tas atspoguļojas arī raksturā un uzvedībā. Tieši tāpēc jaunie vecāki allaž tiek aicināti dot saviem bērniem tos vārdus, kas jau ir iegājuši tautas apritē un ir izturējuši laika pārbaudi. Svešu tautu personvārdi ar mums svešādu fonētisko skanējumu cilvēkam var izrādīties gana neharmoniski dzīves ceļa rādītāji. Vārdam jābūt labskanīgam un tādam, kas nerada nevēlamas asociācijas.

Skaņu teorija pievērš uzmanību personvārdam kā dažādu skaņu kopumam, tāpēc izsauc dažādu reakciju cilvēka smadzenēs. Cilvēks vienmēr reaģē uz sava vārda skaņām. Daudziem dzīvē ir gadījies it kā nejauši, bet noklausīties svešu sarunu, kur pēkšņi tiek nosaukts mūsu vārds — mums momentāli nostrādā reakcija uz šo kairinātāju, mēs ieklausāmies.
Zināt vai nezināt, ticēt vai arī neticēt sava vārda skaidrojumam, ir katra paša ziņā. Pieļauju iespēju, ka uzskati dalās. Vieni var ticēt un dzīvot ar pārliecību, ka cilvēka vārdā jau sākotnēji ir ieliktas viņa potenciālās spējas un talanti, aizraušanās, tieksmes, tikumi un netikumi. Savukārt otri drīzāk piekrīt nostādnei, ka: “Sēsi darbu, pļausi iemaņas. Sēsi iemaņas, pļausi raksturu. Sēsi raksturu, pļausi likteni.”

Jebkurā gadījumā vārda skaidrojums nav jāuztver burtiskā nozīmē un arī tīri personiski.

Nekad jau nebūs tā, ka visām Kristīnēm būs vienāds liktenis. Viena pēc savas dabas var būt sangviniķe, cita, savukārt, var būt flegmātiķe. Vienai var patikt brīvo laiku pavadīt sportojot, citai — klausoties mūziku. Un vēl, vai tas nebūtu pārāk vienkārši — nosaukt bērnus vārdos, kas sola viņiem laimi, labklājību, un ticēt, ka līdz ar to viņiem laimīga dzīve ir nodrošināta?

Šai tematikai ir atbilstošas grāmatas. Papildus grāmatām ir iespēja ielūkoties vairākos interneta resursos, kuros var uzzināt sava, drauga, vai gluži vienkārši kāda skaista vārda nozīmi.

Es jau zinu sava vārda skaidrojumu, un Jūs? Izvēle lai paliek Jūsu ziņā.

Anna BARTUŠA,
Krāslavas novada centrālās bibliotēkas bibliotekāre

Lielā dzimšanas diena

Avots
Ezerzeme
27. aprīlis 2010, 21:26


Lielā dzimšanas diena

Krāslavas novada centrālās bibliotēkas darbiniece Elvīra Zaščerinska nāca pasaulē 1950. gada 16. aprīlī — tajā pašā datumā, kad mūsu pilsētai ir dzimšanas diena.

Savu lielo jubileju viņa nosvinēja kopā ar darba kolektīvu un draugiem. Apsveikt ieradās muzeja darbinieki, kultūras nama un novada domes pārstāvji. 60. jubilejā bibliotekāre apbalvota ar novada domes Atzinības rakstu. Jubilāre bibliotēku darbam veltījusi 43 mūža gadus, no tiem 38 gadus viņa strādā centrālajā bibliotēkā par bibliogrāfi. Kolēģi sagatavoja pārsteigumu: darba kabinetu izrotāja ar baloniem un izgatavoja ierāmētu fotogrāfiju, kurā ir jubilāres un katra kolektīva darbinieka attēls. Elvīrai bija sagatavots arī sarežģīts uzdevums: sienas avīze, kurā visi kolēģi redzami agrā bērnībā. Ar dedukcijas un intuīcijas palīdzību viņa pareizi atpazina visus, lai gan ne bez grūtībām.

Elvīras bērnība un jaunība pagāja Mihailovas ciemā, kas atrodas pavisam tuvu Robežnieku ciemata centram. Meitene auga divu bērnu ģimenē, viņas astoņus gadus jaunāko māsu vecāki arī nosaukuši ļoti skaistā vārdā — par Liliju.

”Augu nelielā ģimenē, vectēvi un vecmāmiņas jau bija nomiruši,” atceras Elvīra. “Kad man apritēja desmit gadu, pēc smagas slimības nomira tētis. Mājās palikām trijatā. Robežnieku skolā pabeidzu 8 klases, mācības turpināju Krāslavas 2. vidusskolā, kur tagad izvietojusies ģimnāzija. Vidusskolas izglītību ieguvu 1967. gadā, kas sakrita ar laiku, kad Krāslavā tapa šūšanas firmas “Latvija” filiāle. Jau skolas gados man patika adīt un šūt, tālab par profesijas izvēli nešaubījos — vidusskolu pabeidzot, man bija komjauniešu organizācijas norīkojums uz Rīgas vieglās rūpniecības tehnikumu. Bet negaidīti saslimu un nonācu slimnīcā, tālab nokavēju dokumentu iesniegšanu un mācību sākumu.”

Viens to nosauktu par likteņa pirkstu, otrs meklētu citu loģisku izskaidrojumu, bet tieši šajā brīdī sākās izšķirošās pārmaiņas Elvīras tālākajā dzīvē. Tobrīd, kad viņa izrakstījās no slimnīcas, atbrīvojās vieta Robežnieku lauku bibliotēkā. Jauniete nevēlējās bezjēdzīgi zaudēt gadu, un 1. septembrī uzsāka strādāt par bibliotekāri ar domu, ka tas būs neilgi un tehnikums nekur nepazudīs. Praksi Elvīra izgāja Krāslavas rajona bibliotēkā, kur viņu uzņēma ļoti silti. Tolaik šeit strādāja bibliotekāre Ludmila Vinogradova, kura Elvīrai ieteica doties uz Ļeņingradas Kultūras institūtu. E. Zaščerinska ieklausījās vecākās kolēģes ieteikumā, iestājās sagatavošanās kursos. Ļeņingradā viņai bija radi, tālab nekādi sarežģījumi ar naktsmītnēm neradās. Mācījās neklātienē, sūtīja kontroldarbus. Sagatavošanās kursi ilga gadu, bet tikai kursu noslēgumā divas nedēļas pirms iestājeksāmeniem Elvīru informēja, ka iestājeksāmenu programmā notikušas izmaiņas un būs jākārto arī eksāmens kādā svešvalodā.

”Tajā mirklī biju gatava visam atmest ar roku un sacīju, ka eksāmenu nekārtošu,” turpina Elvīra. “Par laimi tobrīd blakus bija mana tante, kura uzstāja, ka man ir jākārto eksāmeni. Kā par brīnumu nokārtoju arī angļu valodu un iestājos masu bibliotēkas nodaļā. Studijas ilga četrus gadus, paralēli strādāju Robežnieku bibliotēkā. Pildīju un sūtīju kontroldarbus, sesija notika reizi gadā, turklāt darbā apmaksāja sesiju laiku, ne tā kā tagadējiem studentiem — neko nemaksā. Diplomu saņēmu 1973. gadā, bet gadu iepriekš 1. septembrī iekļāvos Krāslavas bibliotēkas kolektīvā — šurp strādāt uzaicināja Rita Barča. Sākumā biju bibliotekāre, bet pēc pāris gadiem kļuvu par bibliogrāfi, kas, starp citu, atestātā ierakstīta kā mana specialitāte. Kopš tā laika man nav bijis citas darba vietas.”

Elvīra nenožēlo ne mirkli savu izvēli kļūt par profesionālu bibliogrāfi. Viņas profesijas izvēli un dzīvesvietas maiņu atbalstīja arī mamma, jo jaunietei bija grūti dzīvot laukos alerģijas dēļ, sevišķi smagi slimība izpaudās pavasarī, kad gaisā daudz ziedu putekšņu. Kad viņa pārbrauca uz pilsētu, veselība pat uzlabojās.

Elvīra: “Es strādāju lieliskā kolektīvā, kurš man ir kā pašas ģimene, jo savu laika gaitā tā arī nenodibināju. Man ļoti patīk novadpētniecības darbs, ko daru gadiem ilgi — vācu un apkopoju materiālus par mūsu cilvēkiem un mūsu novadu. Mans uzdevums ir veidot laikrakstu “Ezerzeme” un “Vietējā Latgales Avīze” publikāciju aprakstus un sūtīt tos ievietošanai Nacionālās bibliotēkas kopējā elektroniskajā katalogā. Sākot darbu bibliotēkā, nevarēju pat iedomāties, ka nāksies strādāt ar datoru. Kad bibliotēkā uzstādīja pirmos datorus, sākotnēji mūs apmācīja rajona padomes datorspeciālists, pēc tam zināšanas palīdzēja nostiprināt un papildināja mūsu darbiniece — sistēmas administratore Ilona Cabule. Apmeklēju arī kursus, tā pamazām visu apguvu. Esmu iegādājusies personīgo datoru mājās, kas man dod iespēju bieži sazināties ar māsu Liliju un viņas ģimeni, kura dzīvo tagad Sebežā. Māsa savulaik ieguva ekonomistes profesiju, bet vēlāk arī augstāko izglītību, 1993. gada 6. aprīlī pārcēlās uz Krieviju. Šo datumu, kad pavadīju māsu, atminos ļoti labi. Viņas dzīvesbiedrs, kurš savulaik strādāja kara rūpnīcā, bija Sebežā komandējumā. Tur viņam iepatikās. Nav tālu, bet apciemot varu reizes trīs gadā, kad pēc kārtas iekrīt vairākas svētku dienas. Viņi atbrauc vēl retāk — katru otro gadu. Tālab dators un Skype ir lieliska iespēja būt tuvāk.”

Salīdzinot divas savas bibliotēkas, darbu tolaik un tagad, Elvīra secina, ka Robežniekos strādāt bija vienkāršāk. Pamatā bija jāizsniedz grāmatas un jāraksta atskaites. Tiesa, drīz vien arī tur sākās kartotēkas, katalogs, bet bibliotēku fondu centralizācija Elvīras dzīvē ienāca vēlāk, jau strādājot Krāslavā. Šeit viņas uzdevumos bija arī izvērst novadpētniecību lauku bibliotēkās. Pašas iemīļotais novadpētniecības darbs sākotnēji nemaz tik viegls nebija, jo pirmajos gados kopētāju nebija, nācās strādāt tikai ar materiālu izgriezumiem, pat pārrakstīt tos ar roku. Bija arī tā, ka par savu naudu pirka avīzes, lai varētu strādāt.

Robežnieku bibliotēkā Elvīrai bija pienākums nogādāt literatūru uz fermām un dodot grāmatas atbildīgajam cilvēkam, kurš tās izsniedza fermas strādniekiem. Pirmajā vietā bija partijas literatūra, diez vai šī lasāmviela kādu saistīja, bet tā vairs nebija Elvīras atbildība. Obligāta izplatīšanai bija nozaru literatūra. Protams, uz fermām tika piegādāta arī beletristika.

Bibliotekāres mūžā Elvīrai ir nācies strādāt lauku darbus. Robežniekos dzīvojot, tādi gadījumi bijuši retāki, savukārt Krāslavas bibliotekāres bieži brauca uz siena sagatavošanas un ražas novākšanas darbiem. Elvīru kolēģi saudzēja, pie siena viņai braukt nevajadzēja, bet rakt kartupeļus un novākt bietes ir nācies ne reizi vien. Padomju varas gados bibliotekārs bija arī lauksaimnieks, kā, starp citu, daudzu profesiju pārstāvji.

Elvīra atceras, ka darba mūža pirmajos gados bija brīdis, kad nācās uzņemties arī kultūras nama vadītājas pienākumus: rīkot koncertus, gatavoties svinīgajiem pasākumiem, jo nebija kluba vadītājas. Viņa bijusi pat režisore kādam lielākam uzvedumam, to izrādi skatītāji novērtēja augstu un bija ļoti apmierināti. Šodien ar Robežniekiem Elvīru saista tur palikušie radi, draugi un tēva kapa kopiņa. Mamma apglabāta Krāslavas kapos.

Strādājot Krāslavā, nācās piedzīvot lauksaimnieciskās literatūras propagandas uzplaukuma gadus. Rajonā tika izveidota un darbojās zinātniski tehniskās informācijas nodaļa lauksaimniecības jomā. Bibliotēkai nācās cieši sadarboties ar šo struktūru, tika organizētas dažādas izstādes rajona bibliotēkā, kā arī citi pasākumi.

Vairākus gadus Elvīra raksta dienasgrāmatu, kurā atspoguļo svarīgākos notikumus savā, pilsētas, novada un valsts dzīvē. Nākotnē šī dienasgrāmata varētu būt labs pamats memuāriem. Elvīra cer, ka viņa reiz atgriezīsies pie hobija — adīšanas. Tagad tam vienkārši neatliek laika. Viņai arvien patīk šūt, bet arī šī nodarbe prasa laiku. Jubilāre ļoti mīl aktīvu atpūtu dabā — ogot, sēņot, pastaigas — un apgalvo, ka nekad nepārceltos dzīvot uz lielpilsētu.

Juris ROGA