Avots:
Grāmatu svētki, kas nesen pagāja Krāslavā, iepriecināja ar bagātīgu pasākumu programmu gan bērnus, gan pieaugušos. Visas dienas garumā Krāslavas Varavīksnes vidusskolā un bērnudārzā „Pīlādzītis” notika tikšanās, radošās darbnīcas, diskusijas, grāmatu komercizstāde un daudz kas cits. Atbilstoši tradīcijai tika organizēta iedzīvotāju tikšanās ar politiķiem. Krāslavā ieradās izglītības ministrs Kārlis Šadurskis („Vienotība”) un 12. Saeimas deputāts Jānis Trupovnieks (ZZS). Viņi satikās ar Krāslavas novada domes deputātiem, bet pēc tam devās uz Krāslavas Varavīksnes vidusskolu, lai piedalītos publiskajā diskusijā, ko organizēja laikraksts „Latvijas Avīze”.
„Vai skopais maksās divreiz?”- tāda bija šī gada publiskās diskusijas tēma, pasākumu vadīja žurnāliste Ilze Kuzmina, laikraksta „Latvijas Avīze” tematiskās lappuses „Izglītība. Karjera” komentētāja, kas mēģināja noskaidrot, kā tagadējā skolu tīkla optimizācija, kas veicina skolēnu skaita pieaugumu klasēs, ietekmēs bērnu izglītības kvalitāti. Vai valstij jau pēc dažiem gadiem nebūs jāpiešķir līdzekļi, kas tika ietaupīti reformas gaitā, un pabalsti tiem cilvēkiem, kas atbilstošas izglītības trūkuma dēļ neizturēja konkurenci darba tirgū?
Par reformu
Diskusija sākās ar šī rudens aktuālāko tematu - pedagogu darba algas reformas gaita.
Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis paziņoja, ka saskaņā ar ministrijas datiem pēc pedagogu darba samaksas jaunā modeļa ieviešanas skolotāju darba alga mūsu novadā kopumā pieauga.
Atbilstoši teritoriālajam koeficientam, lai nodrošinātu Krāslavas novada skolotājiem pilnu darba slodzi, sākumskola var pastāvēt, ja tajā mācās 50 bērni, pamatskolas darbībai ir nepieciešami 100 skolēni, vidusskolai - 150 audzēkņi. Taču tādā situācijā, kad bērnu ir mazāk, arī skolotāju darba algas ir mazākas.
„Mēs saprotam, ka skolu tīkla sakārtošana ir sarežģīts uzdevums Krāslavas novada pašvaldībai, ņemot vērā ceļu tīkla stāvokli šajā teritorijā,” uzsvēris ministrs. „Šo problēmu ir nepieciešams risināt kopīgiem spēkiem, sadarbojoties vairākām ministrijām, ir jānodrošina investīciju piesaiste gan ceļu tīkla sakārtošanai, gan tā apkalpošanai, kā arī transporta iegādei.”
Krāslavas novada domes Izglītības un kultūras nodaļas vadītāja Lidija Miglāne izteica ministram savu viedokli par skolu finansējumu: „Vidējās izglītības posmā finansējumu būtu lietderīgāk sadalīt atbilstoši izglītības programmām, nevis pēc principa „nauda seko skolēnam”. Tad skolas necīnītos par katru skolēnu, un, iespējams, vairāk jauniešu turpinātu mācības arodskolās.”
Ministrs apliecināja, ka viņam arī nepatīk sistēma, kad nauda seko skolēnam, taču viņš uztraucas par to, ka tagadējos apstākļos var rasties situācija, kad vidusskolā paliks tikai viens skolnieks vai vispār neviena.
Kārlis Šadurskis: „Ja varētu izveidot valsts un pašvaldību sadarbības modeli, plānojot un izstrādājot izglītības iestāžu tīkla attīstības koncepciju atbilstoši demogrāfiskajai situācijai, es labprāt akceptētu šādu izglītības programmu finansējuma sistēmu.”
Būt par uzņēmējiem vēlas tikai 5% absolventu
Jānis Trupovnieks, kas nāk no Latgales, runāja par izglītību, akcentējot jauno speciālistu konkurētspēju. Pēc deputāta domām, bez kvalitatīvās izglītības nav iespējams nodarboties ar uzņēmējdarbību. Kā pamatojumu viņš minējis dažādus statistikas datus.
10 tūkstoši jauno cilvēku, kas izvēlējās studēt sociālās zinātnes, ir ieguvuši izglītību, kura šodien Latvijai nav vajadzīga. Tajā pašā laikā darba tirgū ir nepieciešami 16 tūkstoši inženierzinātņu speciālistu.
Pēc 12. klases skolēnu aptaujas datiem, uz jautājumu, vai jūs esat gatavi uzsākt savu biznesu, nodarboties ar uzņēmējdarbību, pozitīvi atbildēja tikai 5%.
„Pašlaik mēs gatavojam darbaspēku, taču negatavojam tos, kas varētu radīt savus uzņēmumus,” secināja Jānis Trupovnieks.
Savukārt Krāslavas novada domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks pastāstīja klātesošajiem par tagadējiem nosacījumiem, kas „sekmē” uzņēmējdarbības attīstību jauniešu vidū, un minēja konkrētu piemēru. Rīgas Valsts tehnikuma audzēkne, kas Krāslavā apgūst šūto izstrādājumu ražošanas tehnoloģiju, gribēja pilsētas svētku laikā pārdot gadatirgū pašas rokām šūtus izstrādājumus - džinsa somas.
To, kādi noteikumi bija jāizpilda meitenei, lai realizētu savu ieceri, Gunārs Upenieks uzskaitīja pa punktiem: 1) reģistrēt savu saimniecisko darbību VID; 2) tirgošanas periodā mātei jānoņem meita no apgādības; 3) ja meitene ir nepilngadīga, jābūt izziņai no bāriņtiesas; 4) gada beigās jāsagatavo un jāiesniedz deklarācija par ienākumiem. Mums ir vairāki cilvēki, kas gribētu pārdot dažādas lietas, kas ir izgatavotas pašu rokām, taču, uzzinot par visām šīm prasībām, viņi saka, ka labāk saņems pabalstus no valsts un neko nedarīs.”
Diemžēl Kārlis Šadurskis un Jānis Trupovnieks neko būtisku par šo jautājumu atbildēt nevarēja.
Lielo skolu priekšrocība - bagātīga materiālā bāze
Spriežot par izglītības kvalitāti dažādās skolās,ministrs uzdeva klātesošajiem vairākus retoriskus jautājumus.
Kārlis Šadurskis: „Latvijā ir daudz labu mazo skolu, kuras sagatavo daudz spējīgu un talantīgu skolnieku, olimpiāžu uzvarētāju. Taču izglītības kvalitāti šādās skolās ietekmē tikai viens faktors - teicami pedagogi un direktori. Tas, ko viņi dara, nav vienkārša darba ikdiena, tas ir varonīgs darbs. Bet cik daudz mums ir tādu varoņu? Diemžēl ir daudz arī tādu skolu, pabeidzot kuras, bērni turpmāk nevar neko sasniegt savā dzīvē.”
Pēc izglītības ministra domām, lielo skolu galvenā priekšrocība salīdzinājumā ar mazajām skolām – tā ir bagātīga materiālā bāzē - mūsdienīgs kabinetu aprīkojums, jaunākā datortehnika, atbilstoša sporta infrastruktūrā. Piemēram, vidusskolā modernos mācību līdzekļus var izmantot 500-800 bērni, sākumskolā - 100-120 bērni.
„Valsts nekad nevarēs ieguldīt milzīgas investīcijas mazajās lauku skolās. Kāpēc gan tādu skolu audzēkņiem nav iespējas izmantot to visu? Mēs apzogam savus bērnus, nedodot viņiem iespēju mācīties mūsdienīgā vidē,” secināja Kārlis Šadurskis.
Turpinājumā ministrs pievērsa uzmanību arī skolotāju slodzei. Lielajās skolās, kur pedagogi strādā pilnu darba slodzi, pastāv konkurence, savukārt laukos priekšmetu skolotājam bieži vien jāstrādā vairākās skolās, lai savāktu nepieciešamo stundu skaitu. Vai šim skolotājam ir iespējas sniegt atbilstošas konsultācijas skolniekiem un vadīt papildnodarbības vai pulciņu?
Bērniem nav laika, lai spēlētu un attīstītos
Kārlis Šadurskis centās apstrīdēt skeptiķu viedokli par to, ka skolēniem no mazajām skolām ir grūti adaptēties lielā kolektīvā, kad klasē ir 20-25 cilvēki.
„Vai tad turpmāk, pabeidzis skolu, bērns dzīvos siltumnīcas apstākļos? Tik un tā kaut kādā brīdī viņam būs jāsastopas ar dzīves realitāti. Mums nav citu bagātību, ko mēs varētu dot saviem bērniem, izņemot izglītību. Mūsdienu izglītības kvalitāte nodrošina tautsaimniecības attīstību, darba vietu skaitu, labi apmaksātu darbu un mūsu labklājību nākotnē,” atzinis ministrs.
Zinot par to, ka zālē ir skolotāji, Kārlis Šadurskis vērsās pie viņiem ar lūgumu plānot stundas programmu tādā veidā, lai galveno apgūstamās mācību vielas daļu skolēni varētu apgūt tieši stundas laikā.
„Ja pieaugušais pēc darba dienas var atpūsties, tad bērns pēc skolas dodas uz interešu izglītības nodarbībām, sporta pulciņiem, mūzikas skolu, bet vakarā vēl izpilda mājas darbus. Tā vietā, lai pavadītu brīvdienas kopā ar vecākiem un ģimeni, bērni dara to, ko nepaspēja izdarīt nedēļas laikā. Vai tādā situācijā bērnam ir iespējas atrast laiku, lai spēlētu un attīstītos?” jautāja izglītības ministrs.
Krāslavas novada domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks aktualizējis jautājumu par vidējo izglītību arodskolās: „Piemēram, Igaunijā profesionālo vidusskolu un tehnikumu mācību programmā ir iekļauti galvenokārt tie mācību priekšmeti, kas ir saistīti ar profesiju, nevis ar vispārizglītojošajām disciplīnām. Vai nebūtu lietderīgi arī Latvijas arodskolās mainīt prasības saistībā ar vidējās izglītības programmu?”
Atbildot uz jautājumu, Kārlis Šadurskis uzsvēra, ka tādā gadījumā, ja šīs prasības būs zemākas, tad nevarēs uzskatīt tā ir vidējā izglītība. Turklāt profesionālo vidusskolu vai tehnikumu absolventiem tāpat kā vidusskolu beidzējiem, ir jābūt tiesībām iestāties augstākajā mācību iestādē.
Izglītības ministrs pievērsa uzmanību tam, ka saskaņā ar jauno izglītības standartu, kas stāsies spēkā no 2018./2019. mācību gada, pirmajā klasē bērni ies no 6 gadu vecuma. Mācību programma pirmklasniekiem būs atbilstoša bērnu fiziskās, emocionālās un psiholoģiskās attīstības radītājiem.
Taču pagaidām nav skaidrs, kurā mācību iestādē - bērnudārzā vai skolā, tiks realizēta 6-gadīgo bērnu izglītības programma. Iespējams, ka būs apstiprināti abi varianti.
Diskusija noslēdzās, taču diez vai kāds no klātesošajiem izgāja no zāles ar vieglu sirdi un skaidru izpratni par to, kāda būs Latvijas izglītības sistēmas nākotne.
Pabeigt šo rakstu gribas ar vārdiem, kurus Gunārs Upenieks teicis pirms diskusijas sākuma: „Neskatoties uz to, ka mums sola „zelta kalnus”, mēs saprotam, ka šeit, pierobežas zonā, šie „kalni” noteikti būs daudz mazāki nekā citviet Latvijā. Mums neatliek nekas cits, kā pašiem domāt par savu nākotni.”
Elvīra Škutāne, autores foto
