Latgales rakstniecei Naaizmērstulei - 120

Avots Ezerzeme 19. oktobris 2010, 17:25 Pasaulē katram ir sava vieta un uzdevums, pat mazajam un ārēji necilajam — tā uzskatīja Rozālija Tabine, Naaizmērstule, kurai šogad 28. oktobrī aprit 120. dzimšanas diena. Naaizmērstule savu vietu Latgalē atrada kā skolotāja un rakstniece. Skolotāja Rozālija bija strādājusi vairākās skolās — Balvos, Mežiniekos, Aglonā, Aulejā. Pateicoties skolotājas rūpēm, Aulejas 4 klašu pamatskola izveidota par 6 klašu pamatskolu. Kā skolotāja viņa godam ir pildījusi jaunās paaudzes audzināšanas misiju. Būdama audzinātāja, ar apbrīnojamu pašaizliedzību viņa rūpējās par nelaimes un posta skartajiem zēniem un meitenēm, gādāja par viņiem, raudzīja izraut no trūkuma un bada, mācīja tiem spēku smelt čaklumā, ticībā, savstarpējā cieņā un izpalīdzībā. Arī literārai jaunradei viņa pievērsās tādēļ, ka latgaliešu bērniem trūka piemērotas lasāmvielas. Tādēļ jaunā skolotāja pati sāka sacerēt dzejoļus, tēlojumus, īsos stāstus, vēlāk — jau garākus stāstus, pasakas, svēto dzīves aprakstus, lugas. Kā rakstniece viņa turpina tautas audzināšanas darbu. Rakstniece to neslēpj, pauž skaidri un nepārprotami. Visu mūžu lasītāji tiek aicināti neaizmirst trīs vissvētākās lietas — literatūru, dzīves jēgu, kā arī uzticīgu kalpošanu Dievam, dzimtenei un dzīvei. Neaizmirstule latgaliešu li-teratūrā ieiet kā garīgās un patriotiskās prozas, drāmas un dzejas pārstāve, viņa tiek dēvēta arī par pasaku žanra aizsācēju latgaliešu bērnu literatūrā. Naaizmērstules daiļrade sākās vēl pirms Latvijas Republikas nodibināšanas, iet cauri visam neatkarīgās Latvijas periodam, kā arī Otrā pasaules kara gadiem. Padomju Latvijā viņas darbi, saprotams, netika publicēti. Pavisam sešpadsmit grāmatas. Uzrakstītas 39 literārās pasakas. Oriģināldarbi — dzejoļi, stāsti, pasakas un teikas — apvienotas krājumos “Lauku zīdi” (1934) un ”Dīva dōrza pučeites” (1943). Ludziņas bērniem ir izkaisītas periodikā un tikai 1995. gadā izdotas ar nosaukumu “Naaizmērstules lugas”. Prof. L. Latkovskis ir sacījis: “Kā cilvēku Rozaliju Tabini varētu raksturot ar vienu teicienu: viņas dzīve bija atvēlēta Dievam un tuvākajam. Viņai nebija personīgās dzīves, nebija tā, ko varētu saukt pasaulīgā dzīve un pasaulīgs prieks.” Rozālija tieši tādā veidā un ne savādākā saskatīja savu īsto laimi, savu devumu Latvijai, Latgalei. “Laime, mīļo Laimiņ, kur tu esi? Saki, kā atrast un kur meklēt tevi? Sauc lieli, mazi, veci, jauni bagāti un nabagi. Ikviens cilvēks Laimi sauc un meklē, bet reti kurš atrod īsto laimi. … Jo tam tik laime gaiši smaida, kas caur visām dzīves likstām skaidru sirdi, goda prātu, līdzcilvēku mīlestību līdzi nes, kas sāpēs, bēdās, grūtībās smaidā seju sedz.” /No stāsta ”Kur Laime”/ Pati Rozālija savos darbos nereti pauž uzskatu, ka “pasaule ir ciešanu pilna, tāpēc, lai dvēsele varētu pilnveidoties, tai jāpārvar ciešanu sāpes.” Tas ir tāpat kā pēc lietus aiz mākoņa parādās saules stari. Piemēram, stāsts ”Skaistōkō meitine” ir par to, ka vienai muižniecei nomira vienīgā meita. Pirms nāves meita savu dārgo pērļu rotu novēl apkārtnes visskaistākajai meitenei. Māte to arī izdara, tiesa, “ne pēc tā, kā pasaule to vērtē, bet pēc Dieva prāta. Pieminiet, Dieva acīs ir tikai tas skaists, kas godīgs, labs, paklausīgs, pazemīgs.” Meitenei Broņai, kurai tiek pērļu rota, nebija vizuāla skaistuma, jo baku slimība bija samaitājusi viņas seju. Tajā pašā laikā šī bija godīgākā, strādīgākā, laipnākā meitene visā apkārtnē. Naaizmērstule savos darbos cenšas iedrošināt tautiešus būt stipriem savā pārliecībā, savos uzskatos, nebaidīties būt tādam, kāds tu esi. Rakstnieces varoņi — gan pieaugušie, gan bērni — ir nabadzīgi lauku cilvēki, grūtdieņi, bāreņi, kas cenšas tiekties pēc garīgas pilnības, pēc sirdsskaidrības. Varoņu raksturs parasti ir pilnveidots — viņi ir strādīgi, žēlsirdīgi, pašaizliedzīgi. Tā nav greznība, tas ir katra cilvēka pienākums. Tajā pašā laikā rakstniece apzinās, ka būt sirds skaidram nav tik viegli.- “Apmētās tevi ar dubļiem, aptraipīs tavu goda vārdu, kā tārpu tevi samīdīs — bet tu ar svētību par lāstiem maksā, atlaid tev nodarītās pārestības. Lai tāda būtu tava atriebšana, jo tā nes mieru, laimi, tā atgriež tev nolaupīto slavu…”/No stāsta “Laime”/ Lasot stāstus, dažbrīd ir pagrūti novilkt robežu starp bērniem un pieaugušajiem domātajiem darbiem. Piemēram, pamācība stāstā “Lobs dorbs” - “kuri patiesi ir lieli un kuri mazi labi darbi, par to, bērni, ir grūti spriest. Dievs to pats nosaka. Pieminiet tikai vienu: ja labu darbu darīsiet tāpēc, lai patikt Dievam un cilvēkam palīdzēt, arī jūsu mazos darbus Dievs skatīs par lieliem. Bet, ja savus labos darbus darīsiet tikai tāpēc, lai ļaudis jūs slavētu, par labiem un žēlsirdīgiem turētu, tad arī jūsu lielie darbi pie Dieva tiks paskaitīti par maziem.” No vienas puses, stāsts ir domāts bērniem, bet no otras puses — vai tad pieaugušie arī nevar rast sev vērtīgo? Dzīvē nav nejaušību. Arī Rozalijas Tabines pseidonīms nav nejaušība. To viņa gūst vēl kā skolniece Viļņas nazaretiešu skolā, kur internāta meiteņu audzinātāja jokodamās katrai iemītniecei gribēja dot kādas puķes vārdu un Rozālijai Tabinei izraudzīja neaizmirstuli. Tas izteica meitenes būtību, kā arī kļuva par rakstnieces likteni. Mūsu bibliotēkas novadpētniecības nodaļā no 18. oktobra ir skatāma tematiskā izstāde par Naaizmērstuli. Apzinoties, ka vienā rakstā nav iespējams pilnībā iepazīstināt ar mūsu novadnieces daiļradi, aicinu apmeklēt izstādi “Naaizmērstule - Latgales stiprā un cietā klints”. Anna Bartuša, Krāslavas novada centrālās bibliotēkas bibliotekāre

Dzejniekam, novadniekam, patriotam ...

Avots Ezerzeme 8. oktobris 2010, 18:25 Ar vārdiem tu sit, ar vārdiem tu dzel, ar vārdiem tu paijā un glāsti. Ar vārdiem pār atvariem tiltus tu cel, ar vārdiem šie tilti tiek gāzti. V. Krāslavietis 30. septembrī Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā notika piemiņas pasākums, veltīts mūsu novadniekam Valdim Krāslavietim, kuram dienu iepriekš būtu apritējuši 90 gadi. Valdis, īstajā uzvārdā Grants, piedzima tālajā Baku pilsētā 1920. gadā 29. septembrī. Savu dzīves ceļu raksturo tā: “...no saulainā Kaukāza līdz vējainās Čikāgas pievārtei ar ilgāku pārsēšanos Krāslavā…”. Viņš nomira 1994. gada 14. oktobrī operācijas laikā. Valda Granta-Krāslavieša vēlme atdusēties mūža mājās dzimtenē tika īstenota 1995. gada 8. jūnijā. Urnu atveda uz Dobeles rajona Bērzes kapiem, kur bija guldīti vecāki. Un tā Valdis, par spīti daudzajām robežām, atgriezās senču zemē. Atceres pasākumā bibliotēkā piedalījās neliels cilvēku skaits. Skolēni lasīja Krāslavieša dzeju, bibliotēkas darbinieki stāstīja par novadnieka dzīves gaitām. Viņa dzeja ir pārsteidzoši spilgta un nav zaudējusi aktualitāti mūsdienās. Tā kā šķemba manā sirdī dziļi guļ un sāp tur viņa: tā ir mūsu bārenīte, tā ir mūsu Krāslaviņa. V. Krāslavietis Bibliotēkā bija ierīkota arī neliela dzejniekam veltīta izstā- de, kurā varēja iepazīties arī ar daudzajām viņa personībai un darbībai veltītajām publikācijām medijos. Valdis Grants ļoti aktīvi sadarbojās ar Krāslavas ģimnāziju — skolēniem, pedagogiem. Jau 1991. gadā skola saņēma tiem laikiem fantastisku dāvanu — kopējamo mašīnu. Tādas nebija nekur rajonā. Par ziedojumiem uz skolu tika sūtītas grāmatas un mācību piederumi. Būdams vecskauts, Valdis savai skolai ziedoja naudu skautu un gaidu karogu izgatavošanai, kā arī skautu nometnēm. Latgales novada skauti saņēma arī mūža dāvanu — ezeru zemes novada skautu dziesmu, kuru komponēja Alberts Legzdiņš no “Čikāgas piecīšiem”. 1991. gadā Valdis nodibināja stipendiju fondu labākajiem skolēniem mācībās, sportā, pašdarbībā. Stipendija gan pastāvēja tikai četrus gadus, par lielu nožēlu nauda gāja zudumā bankā “Baltija”. Par laimi, dzejnieks to neuzzināja. Savās atmiņās dalījās Krāslavas Valsts ģimnāzijas darbiniece Marija Petaško: “Kad Valdis atbrauca uz Krāslavu, viņš šeit palika pie draugiem, pie mums. Uzreiz varēja just, ka no šī cilvēka nāk milzu labestība, labsirdība, viņš bija bezgala jauks un sirsnīgs — tāds viņš palika mūsu atmiņā. Ļoti pieticīgs sadzīvē, viņam garšoja viss vietējais, viņš paoda vietējo gurķi un teica, ka tie gurķi, kas Amerikā, ne pēc kā nesmaržo. Bija rudens, sēņu laiks, tās viņam ļoti garšoja, un pat paņēma līdzi. Tajā rudenī, kad uzzinājām, ka operācija nebija veiksmīga un viņš nomira, visiem bija ļoti bēdīgs noskaņojums...” Savās atmiņās dalījās arī Krāslavas vēstures un mākslas muzeja direktors Valdemārs Gekišs: “Bija 70. gadi, kad kādā avīzē izlasīju, ka Rīgā viesojās dzejnieks Valdis Krāslavietis. Pārlasu vēl un vēl, nevaru saprast, kādā sakarā viņa uzvārdā ir Krāslavas vārds. Arī tēvs nevarēja neko man paskaidrot. Tad kaut kur presē parādījās informācija, kurā bija minēts viņa īstais uzvārds — Grants, šķiet, tur bija pat fotogrāfija. Tad tēvs man sacīja: ”Tas taču ir mans bērnības draugs, kurš dzīvoja mājā Rēzeknes un Ezera ielas stūrī. Skolotāja Gekiša no ģimnāzijas uzrakstīja viņam vēstuli. Tas jau bija atmodas laiks, situācija bija pavisam citādāka nekā 70. gados. Klātienē ar viņu iepazināmies 1989. gada septembrī, kad dzejnieks pirmoreiz ieradās Krāslavā. Toreiz tas bija liels piedzīvojums, kaut kas jauns. Ciemos brauc mūsu novadnieks no Amerikas, kuru šeit daudzi pazina un gatavojās sagaidīšanai, kas bija visai iespaidīga. Dzelzs priekškars vērās vaļā, tas bija milzīgs piedzīvojums visai Krāslavai. Arhīva bildēs sagaidītāju pulkā redzam Pēteri Jurciņu, literatūrzinātnieci Līviju Volhovu un citus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Sagaidījām viņu Krāslavas Pilskalnā, kopā aizbraucām arī uz dzejas dienām Kaplavas pagasta Braģišķos. Tā bija ļoti sirsnīga tikšanās ar Valdi, kopš tās dienas aizritējis 21 gads...” Juris ROGA

Ko zinām par ābolu?

Avots Ezerzeme 3. septembris 2010, 17:58 27. augustā Krāslavas novada centrālās bibliotēkas lasītavā notika ābolu balle “Kad āboli sakrīt grozos”. Interesentus aicināja iespēju robežās līdzi ņemt kādu ābolu vai ēdienu no tā. Pēc balles tika iecerēta degustācija. Jāatzīmē, ka atsaucība bija gana laba — ābolu cienītāji aizpildīja visas brīvās vietas lasītavā. Pasākuma rīkotāji viņus uzreiz lika pie darba, uzdodot vairākas mīklas. Tās nebija sarežģītas, jo pati tēma atminējumu pateica priekšā. Balvā, protams, ābols. “Kas tie tādi draiskulīši, visi kokā sakāpuši, visus zarus noliekuši, vienā kājā karājas?” Atbilde: āboli! ”Maza, maza mājiņa, neviena lodziņa, pieci mazi kambarīši, katrā divi melni vīri”. Protams, ka tas ir ābols! Viktorīnas jautājumi izrādījās sarežģītāki. Ne visi zināja atbildi uz jautājumu: “Ar kādu ļoti senu stāstu saistās ābols?” Izrādās, ar Bībeles stāstu par Ievas kārdināšanu. Vai tāds jautājums: “Kādā valstī senajos laikos bija pa- radums, bērnam piedzimstot, stādīt ābeli?” Atbilde: Vācijā. Citviet šis paradums saglabājies arī šobaltdien. Pasākuma gaitā klātesošie uzzināja: lai uzņemtu pēc iespējas vairāk šķiedrvielu, ir jāēd āboli ar mizu; vienā vidēja lieluma ābolā ir 80 kaloriju; āboli aizkavē ar novecošanos saistītu procesu — grumbiņu veidošanos, bet stimulē matu augšanu, kā arī citu noderīgu informāciju. Ābolu balles dalībnieki dalījās savās zināšanās par kulinārijas šedevriem no āboliem. Tika nosaukti daudzi ēdieni, ko var pagatavot no āboliem, bet par šī konkursa uzvarētāju kļuva tas, kurš ēdienu nosauca pēdējais un citu pārējie vairs nevarēja izdomāt. Daudzu tautu pasakās minēti āboli, arī latviešu. Pasakas vietā bibliotēkā gan skanēja teika par ābolu. Uz pasākumu bija ieradušies divi ļoti raženi āboli — attiecīgi tērpušās divas jaunas meitenītes, kuras klātesošajiem palīdzēja iejusties dzejnieku skatījumā uz āboliem, lasot dzejas rindas. Starp citu, ja sapnī redzat gatavus ābolus ābelē, tas var nozīmēt, ka jūsu cerības un sūrais darbs būs nesuši augļus. Izskanēja arī citi ticējumi, kuru saistībā ar āboliem ir ļoti daudz. Pēc visām gudrajām runām ābolu balles dalībnieki tika aicināti degustēt ābolus un citu ābolu produkciju. Divreiz nevienam nebija jāsaka — cilvēki salipa apkārt uzklātajam galdam un ar baudu notiesāja gardos ēdienus. Juris ROGA Video par pasākumu skatīt šeit