2011-04-27

Par mūsu bibliotēku


Avots
Ezerzeme
26. aprīlis 2011, 22:19

Es tevi sveicinu, mans klusais patvērums, Pilns jaukas saskaņas un skaidras darba dzejas”. (A. Puškins)

Šos vārdus mēs atceramies no skolas laikiem. Tā dzejnieks rakstīja par savas dzimtas muižu Mihailovsku. Mūsu dienās katram cilvēkam, lielam un mazam, gribas, lai būtu tāds stūrītis, kur viņa dvēsele varētu atpūsties. Ja tu dzīvo savā mājā, ja turklāt tā ir tava vecāku māja, priecājies, mans draugs! Par tādu stūrīti, šķiet, var kļūt arī pilsētas dzīvoklis, ja tev apkārt ir mīloši cilvēki un labi kaimiņi. Un ja tā nav? Kurp lai dodas cilvēks?

Ja šis cilvēks ir ticīgs, viņš, protams, ies uz dievnamu, kur, ērģelēm skanot, strādā un atpūšas viņa dvēsele, kur dzirdama brīnišķīga dziedāšana, kur tu tīksminies par gaismas rotaļu vitrāžās. Paskatieties uz cilvēku sejām, kuri iznāk no dievnama! Gandrīz visas ir apskaidrotas, apgarotas, it sevišķi svētku dienās. Bet ja cilvēks vēl nav atradis ceļu uz baznīcu? Es novēroju, ka pēdējā laikā ne mazums cilvēku, it sevišķi jauniešu, nāk uz bibliotēku, jo mūzikas, mākslas, sporta skolas daudziem nav pieejamas.

Nemazinot ģimenes un skolas lomu, tomēr var sacīt, ka bibliotēkai ir milzīga nozīme cilvēka dzīvē. Maksims Gorkijs kādreiz sacīja: “Par visu, kas manī ir labs, esmu pateicīgs grāmatām.”

Mūsu laikraksts “Ezerzeme” bieži stāsta par lauku bibliotekāru pašaizliedzīgo darbu. Tas, kurš sen neapmeklēja bibliotēku, būtu ļoti pārsteigts, kad uzzinātu, ar ko pašlaik nodarbināts bibliotekārs, kas notiek šajā iestādē. Man gribētos mazliet pastāstīt par to brīnišķīgo gaisotni, kas valda mūsu Krāslavas bibliotēkā.

Mēs ne vienmēr esam pateicīgi pilsētas vadītājiem — te es runāju, piemēram, par izglābto slimnīcu vai pašā pilsētas centrā atvērto bibliotēku. Bet par to taču, kā saka, “cepuri nost!” Tomēr bez tiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, kuri strādā te, tā būtu tikai pa pusei atrisināta problēma.

Pilsētas ielās nereti var ieraudzīt iereibušus bezdarbniekus, kuri slaistās bez darba. Bet tie no viņiem, kuri aizraujas ar lasīšanu, izskatās pavisam citādi: viņi ir skaidrā prātā, kārtīgi, saglabājuši labu humora izjūtu. Viņi ņem grāmatas sev, bet reizēm arī saviem draugiem un radiem.

Daudzi, kuri prot strādāt ar datoru, iet uz lasītavu. Te var palasīt dažādus laikrakstus un žurnālus. Starp citu, laikraksts “Ezerzeme” bibliotēkā ir pieejams latviešu un krievu valodā. Lasīšana arī ir darbs. Turklāt bibliotēkā var strādāt lieliskos apstākļos: te ir silti, gaiši, tīri, skaisti. Ļoti krāšņas puķes, kas te ir lielā vairumā. Neparastas izstādes. Un vēl te jūs ar prieku uzaicinās mācīties visos iespējamos kursos. Var novērsties no lasīšanas un apskatīt leļļu, pērlīšu izstrādājumu, paštaisītu sveču, adījumu izstādi. Bet pēdējā — svētku galda servēšana. Ja tev iedzirkstījās acis un sagribējās kaut ko izdarīt savām rokām, tev sniegs noderīgu padomu, atradīs žurnālu, nokopēs paraugu...

Kamēr vecāki ir aizņemti, bērni var pavadīt laiku speciālajā bērnu istabā, kur ir skaistas rotaļlietas, konstruktors, grāmatas divās valodās. Tādas spilgtas, ilustrētas grāmatas reizēm ir nepieejamas, bet te, lūdzu, skaties, lasi! Pat “novecojušos” preses izdevumus te neviens neiznīcina. Tos vienkārši atdod labās rokās. Koridorā ir speciāls plaukts, kur katrs var paņemt kaut ko sev. Kādu tikai grāmatu te nav! Vecākie bērni un pusaudži, protams, raujas pie datoriem. Labi, ka laiks tos lietot ir ierobežots, jo šie apmeklētāji bieži vien neskatās pulkstenī. Lai gan lasītavā ir sienas pulkstenis. Lasītavas darbinieki laipni atgādina, ka nodarbību laiks ir beidzies. Pēdējā laikā neviens vairs nestrīdas, jo blakus savu kārtu gaida biedri, draugi. Bet sākumā nebija nemaz tik vienkārši. Reizēm kādas pretenzijas izsaka pieaugušie. Tāpēc bibliotekāram ir jābūt īstam psihologam, jāatrod pieeja katram cilvēkam. Un vēl ko gribu teikt. Bieži vien mūsu ielās nepaspersi vēl pāris soļus, kad izdzirdēsi lamu vārdus. Bet te valda pavisam cita gaisotne. Par laimi pat koridoros, kur bērni kontaktējas, kaut ko tādu es neesmu dzirdējusi. Ja bibliotekārs nevar atrast vajadzīgo grāmatu, jūs vienalga saņemsiet to. Notiek aktīva apmaiņa ar citām bibliotēkām. Te labprāt sniegs palīdzību arī studentiem.

Jādomā, ka tā ir viena no nedaudzajām vietām pilsētā, kur jūs varat saņemt bezmaksas pakalpojumus. Tā ka priecājieties, nodokļu maksātāji! Te var palasīt un pasildīties, gaidot autobusu. Daudzi, cik man ir zināms, te lietderīgi pavada laiku. Kādu reizi es satiku bibliotēkā paziņu, kurš tagad dzīvo laukos. Lauku iedzīvotājam pašlaik rūpju gana, bibliotēkā viņš sen nav bijis. Kad visbeidzot atnāca, bija ne mazums pārsteigts par to, ka te viss ir bez maksas, ka var paņemt uz mājām pat visjaunāko žurnālu. Lai arī kad tu atnāktu uz bibliotēku, pat sestdienā, tevi noteikti sagaidīs laipni cilvēki. Kaut arī te notiek daudz pasākumu, tie netraucē citas citam, jo ir labi pārdomāts plāns.

Liels paldies jāsaka bibliotēkas vadītājai Valentīnai Magidas un visam mīļajam sieviešu kolektīvam. Viņas taču ne tikai nevainojami pilda savus pienākumus, bet acīmredzot labi pazīst interesantus un aizrautīgus pilsētas iedzīvotājus. Bibliotēka gandrīz vienmēr “dod viņiem vārdu”, rīkojot izstādes vai tikšanās ar lasītājiem, pilsētniekiem.

Pateicīgā lasītāja Ņina GADŪNE

Jauns piedāvājums, nebijusi interese!


Avots
Ezerzeme
26. aprīlis 2011, 22:22

Pirms Lieldienām Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā tika rīkota filcēšanas darbnīca, kurā tikās pāris desmiti sieviešu, lai atklātu jaunu vaļasprieku un radītu ko skaistu.


Darbnīcas vadīja Vija Kovaļkova, kura filcēšanu apguva no žurnāliem, interneta, grāmatām, šo to apguva arī kursos. Vija šodien dzīvo Aglonā, bet kādreiz viņa dzīvoja Grāveros un strādāja Grāveru bibliotēkā un, protams, viņai saglabājušās saites ar bijušajiem kolēģiem. Pateicoties tām, Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā bija ie-spējams realizēt filcēšanas darbnīcas ieceri. Tā kā interesentu bija negaidīti daudz, lai neveidotos rinda, Vijai palīgā nāca meita Kristīne, Aglonas vidusskolas 6. klases skolniece, kurai filcēšanu iemācīja viņas mājturības skolotāja Inta Reča.


Pēc Vijas vārdiem spriežot, filcēšanai nav vajadzīgi lieli izdevumi, galvenais ir interese. Lai sāktu, jānopērk vilna, speciāla adata un vajadzīga kaut kāda mīksta materiāla pamatne, piemēram, porolona plāksne vai parasts virtuves sūklis trauku mazgāšanai. Speciālās adatas jāmeklē Daugavpilī vai Aglonā, par to, ka tādas būtu atrodamas Krāslavas veikalos, neviena no darbnīcu dalībniecēm neko nav dzirdējušas.

Filcēšana ir process, kurā no krāsaina, dabīga un patīkama materiāla — aitas vilnas — top skaistas un visai praktiskas lietas. Viselementārākais darbs ir dažādas puķes vai vilnas savelšana mazās bumbiņās, kas patiesībā ir nedaudz sarežģītāk, nekā šķiet vērotājam no malas, jo ir jāpanāk, lai bumbiņu struktūra ir viendabīga, bez plaisiņām un gaisa kambarīšiem. Filcēšanā izmanto divu veidu tehnoloģijas — slapjo un sauso, bumbiņas top pēc slapjās.

Filcējot var izgatavot gan pavisam vienkāršas lietas, gan visai sarežģītas: siltas istabas čībiņas, smalkas dāmu cepures, maciņus, somiņas, maisiņus, grāmatzīmes, grāmatu vākus, valsts ģerboni, karogu, krelles, auskarus un daudz ko citu.

Juris ROGA