 |
| Bibliotēkas foto |
Publicēts:
Ezerzeme - Nr.39 (2013, 21. maijs), 2. lpp.
Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā atklāta mākslinieka Māra Subača savdabīgās mākslas darbu izstāde. Māris Subačs ir mākslinieks ar spilgtu rokrakstu, kādam tas patiks, kādam — nē, bet Krāslavā kaut kas tāds tiek eksponēts pirmo reizi. Izstādes atklāšanā bija klāt pats mākslinieks, viņa draugi un domubiedri, bibliotēkas darbinieki, garīdzniecības pārstāvji, Krāslavas mākslas skolas audzēkņi un pedagogi. ”Iepriekšējā dienā Krāslavas evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcā notika ļoti skaists pasākums veltīts Mātes dienai, to kuplināja mākslinieka gleznas,” sacīja centrālās bibliotēkas direktore Valentīna Magidas. “Ar viņa laipnu atļauju šodien mākslinieka darbu izstādi atklāj mūsu bibliotēka, tikai plašāku.”
Konkrētā izstāde pērnā gada nogalē bija apskatāma Rīgā mākslinieku mājā un pilnībā atvesta šurp. Bibliotēkā tā būs apskatāma mēnesi vai pusotru. Lai Krāslavā varētu notikt tik ievērojama mākslinieka izstāde, organizatoriskajā darbā bija iesaistītas vairākas personas, kuras arī ar savu klātbūtni pagodināja mākslinieku.
Pasākumā iztika bez garām runām, tas izrādījās neierasts arī ar to, ka mākslinieks visiem bērniem, kuri sanākuši, pūlējās iemācīt vienu triku, kuru pats “uzķēris” būdams students. Studiju gados Māris saņēma pasūtījumu jeb haltūru, kā tolaik mēdza sacīt — bija jātaisa kalendārs, uz kura jāzīmē koks.
“Mēģināju to uzzīmēt uz balta papīra ar melnu krāsu un jutu, ka nevaru uzzīmēt koka raksturu,” meistarklases laikā stāstīja Māris. ”Jo katram kokam zaros ir savs raksturs. Ja skatāties rudenī, kad nav lapu, ozols ir tāds koks, bērzs ir tāds, kaut kādi alkšņi jau ir savādāki un ļoti grūti to uzzīmēt. Nopērciet vienu melnu un vienu baltu akrila krāsu, vienu otu baltai, vienu otu melnai krāsai un paņemiet pāris ūdens traukus — viens baltai, viens — melnai krāsai. Zīmējiet ar divām krāsām. Kur gribas, piezīmējam klāt, kur nepatīk, ar pretēju krāsu zīmējam nost. Tā var ķēpāties, kamēr sanāk. Šī tehnika ir laba, kad tev ir izjūtas, bet nevari uzzīmēt. Kur lieks, var noņemt nost, kur pietrūkst — piezīmē klāt. Šī elementārā darbošanās bērniem var arī būt dziļi meditatīva zīmēšana.”
Paralēli tika demonstrēts videomateriāls, kurā bija redzams, kā ar mākslinieka roku šajā tehnikā top viņa iedvesmas radīts šedevrs.
Ekspresintervija ar mākslinieku
Māris Subačs 1982. gadā beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu, 1988. gadā — Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu. Kopš 1990. gada ir Mākslinieku savienības biedrs. Viņš ir poētisks mākslinieks, kurš savas domas un izjūtas fiksē kontūrzīmējumos ar lakonisku, vienkāršu līniju. Turpat katru zī- mējumu mākslinieks papildina ar rakstītu vārdu, kādu filozofisku sentenci.
— Māri! Kas tas par darbu, kuru zīmējāt Krāslavas evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcā?
— Tā faktiski ir māksla, kas ietekmējusies no ikonām. Mani stipri daudz ietekmējušas ikonas, man tās patīk. Man reizēm patīk kopēt brīvi, es tās papētu un taisu savu mākslu, kas nav īsti klasiska ikona. Droši vien ortodoksālais cilvēks to nopietni neuztvers par klasisku ikonu. Tā ir māksla, ko tās ietekmējušas. Ja kādam patīk — esmu priecīgs.
— Kā tam pievērsāties?
— Esmu pieradis profesionāli zīmēt. Tad es nokristījos un diezgan daudz jutu Dieva gara tuvību. Man bija profesionāla inte- rese, vai to var uzzīmēt? Tas ir diezgan grūti, tā ir problēma, tas ir tā kā uzzīmēt gaisu, smaržu, gaismu, kas burtiski nav attēlojama. Gaismu nevar attēlot vienkārši ar saulīti. Es skatījos ikonas, lasīju grāmatas, mani interesēja tas, kā cilvēki, kuri dzīvoja simtiem un tūkstošiem gadus pirms manis, šo problēmu ir risinājuši. Es faktiski vairāk jūtos nevis kā klasisks mūks — ikonu gleznotājs, bet kā mākslinieks, kam vienkārši tas viss patīk.
— Māksla jums ir maizes darbs, hobijs vai kaut kas cits?
— Faktiski tas man ir maizes darbs.
— Kas tajā ir pats interesantākais?
— Neesmu sevišķi bagāts, bet faktiski 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā es varu darīt to, kas man patīk. Vai ļoti bieži darīt to, kas patīk. Nezinu, vai to var darīt, piemēram, šoferis. Viņš nevar braukt, kur grib, jābrauc noteiktā virzienā. Bet es varu zīmēt, ko gribu, septiņas dienas nedēļā, tas man ļoti patīk. Pēdējos padomju varas gados tas bija ļoti ekskluzīvi. Inženieri ierobežoja kaut kāda tehnoloģija, bet mākslinieks pie savas mapes ar zīmuli bija brīvs un ne no viena atkarīgs. Vēlāk visi gribēja dibināt savas firmas vai mainīt darbu, bet es tā arī paliku mākslā — tur, kur man patīk.
— Jums ir kāds hobijs?
— Es diezgan daudz klausos mūziku. Bijuši visādi periodi — nopietns džezs, ko klausījos, tagad popmūziku klausos, patīk rokenrols un šis tas no latviešu mūzikas.
— Vai bieži nododat bērniem kripatiņu savu zināšanu jeb šis šodien bibliotēkā ir pirmais tāds mēģinājums?
— Es šad un tad mācu šo tehnoloģiju. Faktiski man ir šķitis, ka viss pārējais, ko daru, ja bērns nav ilgi zīmējis, viņam ir nesaprotams. Tas triks ar krāsām — to visu var iemācīties, un man tas pašam ļoti palīdzējis strādāt. Tā var būt vienkārša ķēpāšana sava prieka pēc, bet var būt ļoti meditatīva zīmēšana.
— Jums ir bijušas neskaitāmas personālizstādes, grupu izstādes, bet vai ārzemēs arī izstādījāt savus darbus?
— Esmu kādreiz izstādījis savus darbus arī ārpus Latvijas - Polijā, Vācijā, Zviedrijā, Japānā, Tobāgo, bet pēdējos gadus visvairāk izstādes ir Latvijā.
— Vai cilvēki labi izprot jūsu mākslas darbus?
— Lai skatās un vērtē! Man reizēm šķiet, ka uztaisīt bildi, kas vienkārši patīk, ir stipri grūtāk nekā bildi, kas teorētiski ir pareiza. Es ticu, ja tas patīk personīgi man, tad tas patiks arī vēl daudziem citiem. Visiem varbūt nē, bet būs kāds cilvēku loks, kam patiks. Manos darbos ir simboli un zīmes, bet es tos parasti zī- mēju bez dziļas, šifrētas nozīmes.
— Paldies par interviju!
Juris ROGA
Konkrētā izstāde pērnā gada nogalē bija apskatāma Rīgā mākslinieku mājā un pilnībā atvesta šurp. Bibliotēkā tā būs apskatāma mēnesi vai pusotru. Lai Krāslavā varētu notikt tik ievērojama mākslinieka izstāde, organizatoriskajā darbā bija iesaistītas vairākas personas, kuras arī ar savu klātbūtni pagodināja mākslinieku.
Pasākumā iztika bez garām runām, tas izrādījās neierasts arī ar to, ka mākslinieks visiem bērniem, kuri sanākuši, pūlējās iemācīt vienu triku, kuru pats “uzķēris” būdams students. Studiju gados Māris saņēma pasūtījumu jeb haltūru, kā tolaik mēdza sacīt — bija jātaisa kalendārs, uz kura jāzīmē koks.
“Mēģināju to uzzīmēt uz balta papīra ar melnu krāsu un jutu, ka nevaru uzzīmēt koka raksturu,” meistarklases laikā stāstīja Māris. ”Jo katram kokam zaros ir savs raksturs. Ja skatāties rudenī, kad nav lapu, ozols ir tāds koks, bērzs ir tāds, kaut kādi alkšņi jau ir savādāki un ļoti grūti to uzzīmēt. Nopērciet vienu melnu un vienu baltu akrila krāsu, vienu otu baltai, vienu otu melnai krāsai un paņemiet pāris ūdens traukus — viens baltai, viens — melnai krāsai. Zīmējiet ar divām krāsām. Kur gribas, piezīmējam klāt, kur nepatīk, ar pretēju krāsu zīmējam nost. Tā var ķēpāties, kamēr sanāk. Šī tehnika ir laba, kad tev ir izjūtas, bet nevari uzzīmēt. Kur lieks, var noņemt nost, kur pietrūkst — piezīmē klāt. Šī elementārā darbošanās bērniem var arī būt dziļi meditatīva zīmēšana.”
Paralēli tika demonstrēts videomateriāls, kurā bija redzams, kā ar mākslinieka roku šajā tehnikā top viņa iedvesmas radīts šedevrs.
Ekspresintervija ar mākslinieku
Māris Subačs 1982. gadā beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu, 1988. gadā — Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu. Kopš 1990. gada ir Mākslinieku savienības biedrs. Viņš ir poētisks mākslinieks, kurš savas domas un izjūtas fiksē kontūrzīmējumos ar lakonisku, vienkāršu līniju. Turpat katru zī- mējumu mākslinieks papildina ar rakstītu vārdu, kādu filozofisku sentenci.
— Māri! Kas tas par darbu, kuru zīmējāt Krāslavas evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcā?
— Tā faktiski ir māksla, kas ietekmējusies no ikonām. Mani stipri daudz ietekmējušas ikonas, man tās patīk. Man reizēm patīk kopēt brīvi, es tās papētu un taisu savu mākslu, kas nav īsti klasiska ikona. Droši vien ortodoksālais cilvēks to nopietni neuztvers par klasisku ikonu. Tā ir māksla, ko tās ietekmējušas. Ja kādam patīk — esmu priecīgs.
— Kā tam pievērsāties?
— Esmu pieradis profesionāli zīmēt. Tad es nokristījos un diezgan daudz jutu Dieva gara tuvību. Man bija profesionāla inte- rese, vai to var uzzīmēt? Tas ir diezgan grūti, tā ir problēma, tas ir tā kā uzzīmēt gaisu, smaržu, gaismu, kas burtiski nav attēlojama. Gaismu nevar attēlot vienkārši ar saulīti. Es skatījos ikonas, lasīju grāmatas, mani interesēja tas, kā cilvēki, kuri dzīvoja simtiem un tūkstošiem gadus pirms manis, šo problēmu ir risinājuši. Es faktiski vairāk jūtos nevis kā klasisks mūks — ikonu gleznotājs, bet kā mākslinieks, kam vienkārši tas viss patīk.
— Māksla jums ir maizes darbs, hobijs vai kaut kas cits?
— Faktiski tas man ir maizes darbs.
— Kas tajā ir pats interesantākais?
— Neesmu sevišķi bagāts, bet faktiski 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā es varu darīt to, kas man patīk. Vai ļoti bieži darīt to, kas patīk. Nezinu, vai to var darīt, piemēram, šoferis. Viņš nevar braukt, kur grib, jābrauc noteiktā virzienā. Bet es varu zīmēt, ko gribu, septiņas dienas nedēļā, tas man ļoti patīk. Pēdējos padomju varas gados tas bija ļoti ekskluzīvi. Inženieri ierobežoja kaut kāda tehnoloģija, bet mākslinieks pie savas mapes ar zīmuli bija brīvs un ne no viena atkarīgs. Vēlāk visi gribēja dibināt savas firmas vai mainīt darbu, bet es tā arī paliku mākslā — tur, kur man patīk.
— Jums ir kāds hobijs?
— Es diezgan daudz klausos mūziku. Bijuši visādi periodi — nopietns džezs, ko klausījos, tagad popmūziku klausos, patīk rokenrols un šis tas no latviešu mūzikas.
— Vai bieži nododat bērniem kripatiņu savu zināšanu jeb šis šodien bibliotēkā ir pirmais tāds mēģinājums?
— Es šad un tad mācu šo tehnoloģiju. Faktiski man ir šķitis, ka viss pārējais, ko daru, ja bērns nav ilgi zīmējis, viņam ir nesaprotams. Tas triks ar krāsām — to visu var iemācīties, un man tas pašam ļoti palīdzējis strādāt. Tā var būt vienkārša ķēpāšana sava prieka pēc, bet var būt ļoti meditatīva zīmēšana.
— Jums ir bijušas neskaitāmas personālizstādes, grupu izstādes, bet vai ārzemēs arī izstādījāt savus darbus?
— Esmu kādreiz izstādījis savus darbus arī ārpus Latvijas - Polijā, Vācijā, Zviedrijā, Japānā, Tobāgo, bet pēdējos gadus visvairāk izstādes ir Latvijā.
— Vai cilvēki labi izprot jūsu mākslas darbus?
— Lai skatās un vērtē! Man reizēm šķiet, ka uztaisīt bildi, kas vienkārši patīk, ir stipri grūtāk nekā bildi, kas teorētiski ir pareiza. Es ticu, ja tas patīk personīgi man, tad tas patiks arī vēl daudziem citiem. Visiem varbūt nē, bet būs kāds cilvēku loks, kam patiks. Manos darbos ir simboli un zīmes, bet es tos parasti zī- mēju bez dziļas, šifrētas nozīmes.
— Paldies par interviju!
Juris ROGA
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru