2016. gada 22. febr.

Jaunieguvumi bibliotēkā


Avots:
http://kraslava.lv/zinas/pilns-raksts/article/jaunieguvumi-biblioteka/

Šogad Krāslavas novada centrālā bibliotēka pirmo reizi ir iegādājusies jaunas grāmatas par pašvaldības līdzekļiem un tagad pašas jaunākās un interesantākās grāmatas ir pieejamas ikvienam mūsu lasītājam. Starp jaunajām grāmatām varēs atrast gan pašu jaunāko daiļliteratūru, gan nozaru un izklaides literatūru. 

Grāmatu klāstā ir gan latviešu autori, gan slavenākie un labākie ārzemju autori, taču kā “saldais ēdiens” jauno grāmatu kolekcijā ir krāslavietes Ingas Pizānes-Dilbas debijas dzejas krājums “Tu neesi sniegs”. 


Krājums ir iznācis 2016. gadā un nu jau pavisam svaigs ir pieejams arī Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā. Inga Pizāne-Dilba ir dzimusi Krāslavā, tagad dzīvo Rīgā. Savas dzejas prasmes ir izkopusi Literārajā akadēmijā, dzejas meistarklasēs pie latviešu slavenajiem dzejniekiem Jāņa Rokpeļņa un Ronalda Brieža. Ceļš līdz savam dzejas krājumam bija ilgs un garš. Lai tas taptu, tika ieguldīts liels darbs. Visvairāk Inga Pizāne-Dilba raksta par mīlestību un kā jau jebkurš dzejnieks, arī viņa alkst lasītāju mīlestību, tādēļ ikviens Krāslavas iedzīvotājs ir laipni aicināts iepazīties ar jaunās, daudzsološās dzejnieces pirmo krājumu, lai varētu sajust to, ko jaunā sieviete gribējusi visiem pavēstīt ar vārdiem, ritmu, muzikalitāti un komponentu “x”, kurš nav uztverams, bet piemīt jebkurai labai dzejai. 
 
Ikviens pilsētas iedzīvotājs ir laipni aicināts uz bibliotēku, lai iepazītos ne tikai ar dzejas krājumu “Tu neesi sniegs”, bet arī ar citām aizraujošām, skaistām, jaunām un kvalitatīvām grāmatām, kuras spēs apmierināt ikviena lasītāja interesi.  


Svetlana Ļaksa-Timinska,
komplektēšanas nodaļa

2016. gada 17. febr.

Daudzpusīgā Jeļena Vorošilova




vairāk foto skatīt ŠEIT

Krāslavas novada centrālā bibliotēka turpina popularizēt mūsu novada spilgtākās personības. Nesen uz dzejas pēcpusdienu „Latgale, pa Tavām takām mīlestības mūžu eju” bibliotēkas lasītavā sapulcējās krāslavietes Jeļenas Vorošilovas dzejas cienītāji, kuri ne tikai klausījās dzeju, bet arī uzdeva dažādus viņus interesējošus jautājumus.

Jeļena visu darba mūžu ir palikusi uzticīga savai pirmajai darba vietai - pirmsskolas izglītības iestādē (PII) „Pīlādzītis” viņa uzsāka strādāt uzreiz pēc skolas 16 gadu vecumā. Patiesi tā ir - toreiz uzticēja bērnus arī tik jauniem darbiniekiem! Laika gaitā viņa kļuvusi pieredzes bagāta pedagoģe, un ir arī Krāslavas novada pirmsskolas skolotāju Metodiskās apvienības vadītāja, kā arī citādi ļoti aktīvs cilvēks: piedalās pašdarbības amatierkolektīvos, raksta projektus, veic dažādas aktivitātes pilsētā, izstrādā metodiskos materiālus savā pamatdarbā un visu paspēj! Bet vislielākā sirdsdegsme tiek veltīta tieši dzejai, kas viņai mīļa, visiem saprotama, publicēta daudzos krājumos un arī presē.

Jeļena ieskatu savas daiļrades lappusēs sāka nevis ar dzejoļu lasīšanu, bet paškritisku frāzi: „Esmu ļoti kritiska pret savu daiļradi, man nav mērķis par jebkuru cenu publicēties vai izdot savu grāmatu, bet, ja ir iespēja līdzi citiem pamācīties un darboties, mēģinu to izmantot.”

Neapzināti kaut kādas ritmiskas dzejas rindiņas Jeļena dungojusi jau bērnībā, skrienot pa pieneņu lauku vai citādi. Apzināti dzejot sākusi pusaudžu gados, kad dzejoļus raksta daudzi, jo ir pirmā mīlestība, pirmie draugi, pirmie spilgti pārdzīvojumi, taču daudzi pēc laika dzejošanai atmet ar roku. Ilgu posmu dzeju nerakstīja arī Jeļena, kopš 18 gadu vecuma izgāja pie vīra. Ģimenes dzīve aizrāva, nebija laika un iedvesmas.
 
„Dzeju atkal sāku sacerēt tikai 2005. gadā, kad paliku brīvāka, patstāvīgāka, pašpārliecinātāka un sapratu, ka dzeja tomēr nav muļķības un kādam tas varētu būt interesanti,” turpina Jeļena. „Pārsvarā rakstu krievu valodā, jo tā man dzimtā, bet ir daži dzejoļi latviski. Mūsu paaudzei tagad ir liela veiksme - ir internets un var uzzināt, kur kādi projekti, tāpēc ir vienkāršāk realizēt savas ieceres un plānus. Nejauši ieraudzīju sludinājumu, ka Rēzeknē komplektē kārtējo Latgales dzejnieku dzejas almanahu par Latgalei veltītu tēmu.”
 
Jeļenai ir dzeja, kas veltīta Krāslavai, latviski un krieviski. Tā kā dzīvojam pie Daugavas, tā mums visiem ir tuva un mīļa, un Jeļenai ir arī dzejolis par Daugavu. Ir dzeja, kas veltīta dzīvesbiedram dzimšanas dienā, un aptverts daudz citas tematikas.

Viņa oficiāli sāka publicēties 1992. gadā. Pat neatceras, kā toreiz uzzināja par Sanktpēterburgas žurnālu „Mansarda” un tā speciālo izdevumu dzejniekiem, bet tieši šajā plānajā, skolēnu burtnīcu atgādinošajā pielikumā tika publicēta viņas pirmā dzeja, kas parakstīta vēl meitas uzvārdā. Dzejolis stāsta par pusaudža dvēseles dziļajiem pārdzīvojumiem, tam iedvesmu smēlusies no slavenajām krievu dzejniecēm Ahmatovas un Cvetajevas. Jeļena uzskata, ka dzeju var iemācīties rakstīt, bet jābūt pamatam - ritma izjūtai. Nākamais nosacījums - jābūt gudram, vispusīgi izglītotam cilvēkam, tālab dzejniekam daudz jālasa, teksts „jāizlaiž” caur sevi, jāspēj to izdzīvot, lai gūtu savus pārdzīvojumus. Protams, ir jāmāk izteikt savas domas skaisti un personīgi, un tas jau ir smags darbs.

Jeļena: „Paldies vecmāmiņai, kura ar mani bērnībā izlasīja daudz grāmatiņu, pasaku, dziesmu - tas ir viņas nopelns. Paldies mammai par iedoto muzikālo dzirdi, jo viņa pati daudz dziedāja un iemācīja mani. Skolai paldies par to, ka ielika pamatus, iedeva gudrību un iemācīja paškritiku. Skola talanta attīstībā dod ļoti daudz, ja tur ir talantīgs valodas un literatūras skolotājs, tad 50% jau ielikti, pārējais - pašas darbs. Jaunajiem dzejniekiem iesaku nerādīt uzreiz savus dzejoļus radiem un tuviniekiem, jo mammai un draudzenēm tie noteikti patiks, bet ir nepieciešama kritiska attieksme. Un nekādā gadījumā tikko tapušu dzeju nevar izlikt internetā, jo rīt no rīta par to varbūt būs tāds kauns, bet neko vairs nevarēs labot. Labam dzejolim ir jānobriest. Man ir bijis tā, ka pat jau izdotajā dzejā konstatēju, ka šo to tomēr vajadzēja rakstīt citādāk, vajadzēja palabot.”

Jeļenai ir arī savā ziņā eksperimentāla dzeja. Daugavpils dzejas krājumā ir publicēts viņas dzejolis „Daugava” latviski, bet tam ir arī krievu versija, turklāt pirmie katras rindiņas burti veido upes vārdu, un tā ir gan oriģinālvalodā, gan tulkojumā. Interneta resursos Jeļena sazinājās ar kādu sievieti, kura pārtulkoja viņas dzejoli krieviski un, kā Jeļena apgalvo, viņai pašai tik labi nebūtu sanācis. Tālab dzejniece uzskata, ka iztulkotam dzejolim apakšā būtu jānorāda arī tulkotāja vārds. Pasākuma gaitā dzejniece atbildēja arī uz klātesošo jautājumiem.
 
- Kad jums „rakstās” labāk – dienā, vakarā, naktī?
- Citreiz varu atsūtīt e-pastu 5 no rīta, un tie, kas mani pazīst, nebrīnās. Jo es esmu nakts putns, varu pat plkst. 2-os naktī negulēt un strādāt. Idejas rodas pēc desmitiem vakarā. Naktī man arī vieglāk „domājas”, jo neviens netraucē. Arī pēc pasūtījuma dzeja „rakstās” labi, tāpat viegli „rakstās”, kad pašai slikti – tāda kā terapija. Kad jūties laimīga, tad „nerakstās”. Fenomens, ko nevaru izskaidrot.

- Vai ir ieskaņotas dziesmas pēc jūsu dzejas vārdiem?
- Es diemžēl neorientējos notīs, tālab dziesmas man pašai rakstīt sarežģīti. Es varu dziedāt. Tomēr ir 2-3 dziesmas, kas uzrakstītas pēc manas dzejas, bet nezinu, cik plaši tās skanējušas.

- Grūti rakstīt dzeju?
- Grūti, ja tā ir dzeja šī vārda patiesajā nozīmē. Var, kā es saku, rakstīt uz ceļgala, piecās minūtēs dzimst atskaņas, un daudzi ar to grēko. Sak, tāpat būs labi, ko pūlēties. Bet tajā nebūs kvalitātes, jēgas, dziļas pamatdomas. Lai tas viss būtu, ir daudz jāstrādā, jālasa daudz literatūras, jāiepazīst dzeja un jāatrod sava dzeja.

- Kāpēc neesat izdevusi savas dzejas grāmatu?
- Izdot grāmatas – tā ir komercija, un pētījumi liecina, ka vissliktāk tiek pārdota dzeja, to lasa vismazāk. Tā kā pamatā rakstu krieviski, tad Latvijā šādu krājumu vispār nav iespējams izdot, jo tas nevarēs sevi atpelnīt.

- Vai skarbi komentāri kaut kā ietekmē dzejnieku?
- Ietekmē negatīvi. Internetam ir savi plusi un mīnusi. Jauniem, topošajiem dzejniekiem es ieteiktu atrast portālus, kuros ir redaktori. Visprātīgākais ir publicēt savu dzeju caur redaktoru, kurš ir svešs cilvēks, kurš tevi nepazīst un nevis noniecinās, bet dos rekomendācijas, ko vari savā darbā uzlabot. Arī tā publika, kas šādos portālos lasa dzeju, ir inteliģenta un nav tik skarba kā citviet. Bet jums ir taisnība - nepamatota kritika var ļoti dziļi aizvainot.

- Kur smeļaties iedvesmu?
- Patiesībā es maz lasu, citreiz pat piespiežu sevi izlasīt grāmatu. Mūsdienās ir liela aizņemtība ar dažādiem darbiem, grāmatas lasīšanai paliek vasara, atvaļinājums. Mīļākais dzejnieks kopš skolas gadiem līdz šodienai ir Majakovskis, kuru bieži pārlasu un kura dzeja man ļoti patīk.

- Kad izlasīts daudz dzejas, rakstot savu, ielec svešas rindiņas. Vai nav gadījies saskarties ar plaģiātu?
- Daudziem tā gadās, bet man nav bijis tā, ka dzejā „ielēktu” sveša rindiņa. Kaut kāds iekšējais zvaniņš nozvana. Kaut kas no sižeta līnijas, noskaņas – trāpās, bet nevar izdomāt velosipēdu. Jo tālāk, jo grūtāk ir jauniem dzejniekiem radīt oriģinālus darbus.

- Vai rakstāt dzeju bērniem?
- Bērniem dzimst dzejoli tikai pēc vajadzības, bet es tos nevērtēju kā dzeju. Man nesanāktu dzeja bērniem šī vārda īstajā izpratnē.
Nobeigumā gribu pateikt, ka katram ir jāmīl sevi un visus apkārtējos, jo mīlestība ir pats svarīgākais dzīvē. Ja viss būs melnās krāsās, dzīvot būs pārāk grūti.

Juris Roga, autora foto


Publicēts:
http://www.kraslavasvestis.lv/zinas/article/3/daudzpusiga-jelena-vorosilova.html


2016. gada 16. febr.

Senioru skolas pirmie soļi



 

    

Kopš pērnā gada novembra Krāslavas novada centrālās bibliotēkas telpās darbojas Senioru skola, kuru vada Raimonds Lazda un Tatjana Azamatova. Lai arī nosaukums nepārprotami norāda uz pensijas vecuma ļaužu grupu, faktiski vecums nav strikti reglamentēts un nodarbībās gaidīts ikviens, kuram otrdienās no trim līdz četriem pēcpusdienā ir brīvs laiks un interese papildināt vai atsvaidzināt zināšanas.

Tatjana: „Šobrīd mums ir vecāka gadagājuma ļaužu grupa, kuras dalībnieki interesējas, piemēram, par mūsdienu sociālo tematiku skaidrojumu. Šiem cilvēkiem ir izglītība, kas iegūta pirms gadu desmitiem un daudzas viņu zināšanas novecojušas. Mēs cenšamies skaidrot sociālās dzīves mūsdienīgo terminoloģiju, tostarp runājam arī par politiskiem, psiholoģiskiem jautājumiem un terminiem, lai cilvēki būtu labāk adoptēti un izprastu mūsdienu dzīves peripetijas, lai labāk izprastu vārdus un terminus, kuri skan radio, televīzijā un ko raksta avīzēs. Šodien strādājam izmēģinājuma režīmā, ja tā var izteikties. Jau nākamgad šādas nodarbības varētu kļūt regulāras, saskaņā ar mācību plānu un visticamāk, ka šī ideja tiks realizēta projekta ietvaros ar Eiropas Savienības fondu piesaisti.”

Starp teorētiskajām nodarbībām reizi mēnesī ir paredzēta diena praktiskām aktivitātēm – rokdarbiem, jo Senioru skolas dalībnieču vidū ir bijusī darbmācības skolotāja, kura pati izdomā, ko iemācīt citiem, un katru reizi tas ir kaut kas jauns. Vienā no pēdējām nodarbībām, kas notika Valentīndienas priekšvakarā, grupa mācījās izgatavot ziedus no atlasa lentes. Bet arī tas nav viss.

Raimonds pastāstīja, ka grupai bija dota iespēja kopīgi apmeklēt Krāslavas Vēstures un mākslas muzeju un Tūrisma informācijas centru grāfu Plāteru pils kompleksā.

,,Mūsu studentes bija sajūsmā par šo ekskursiju,” turpina Raimonds. Protams, muzejā daudzas ir bijušas, bet nekad to nav izstaigājušas ar gidu. Savukārt Tūrisma informācijas centrā mūs pacienāja ar gardu tēju, noskatījāmies filmiņu par kulināro mantojumu, visiem bija ļoti priecīgs noskaņojums.”

Juris Roga

Avots:
http://www.kraslavasvestis.lv/zinas/article/3/senioru-skolas-pirmie-soli.html

2016. gada 6. febr.

Kārļa vārdadienā


Publicēts:
Ezerzeme - Nr.10 (2016, 5. febr.), 2. lpp.

 

2016. gada 5. febr.

Brīnumainie rokdarbi


Publicēts:
Ezerzeme - Nr.10 (2016, 5. febr.), 2. lpp.

 

2016. gada 4. febr.

Slavenības krustdūriena tehnikā Krāslavas bibliotēkā



Publicēts:
www.kraslavasvestis.lv                       

Foto no pasākuma skatīt ŠEIT

Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā atvērta jauna izstāde „Paaudzēs lolotas prasmes”, kurā skatāmi Jeļenas Jaņevičas, viņas meitas un vecmāmiņu, krustdūrienu tehnikā šūtās gleznas un arī daži citi rokdarbi, jo krustdūriena tehnikā var darināt ne tikai gleznas, bet arī apsveikuma kartiņas, mājas tekstilu, piemēram, dekoratīvos spilventiņus. Izstādes atklāšana tika pieskaņota pateicības pasākumam lasītājiem - grāmatu dāvinātājiem, tādejādi jau pirmajā dienā to ar patiesu interesi apskatīja desmitiem cilvēku, izsakot atzinīgus vārdus darbu autorēm.
 
Katra no izstādes gleznām pārsteidz ar savu krāsu gammu, ar savu smalkumu un ar ļoti rūpīgu darbu. Kurš gan var pateikt, cik katrā šajā it kā mazajā glezniņā ir krustdūrienu, cik reizes adata ar diegu pieskārusies šim audeklam, cik liela pacietība ir nepieciešama rokdarbniecei? Kas gan var būt pievilcīgāks vai sievišķīgāks, kad tādu darbu veido sieviete? Jeļena ar šo hobiju aizraujas sen, un pirmā nojausma par šo tehniku radusies laikā, kad to darījušas viņas mamma un vecmamma.

Jeļena pastāstīja, ka izstādē skatāmas gan viņas pašas šūtās gleznas, gan viņas divu vecmāmiņu un mammas izšuvumi. Visas gleznas tiek glabātas, arī tad, ja tie nav šedevri, jo no tām dveš īpašs mīļums. Starp tām ir gana senas, kas tapušas pagājušā gadsimta 40. – 50. gados, kad nebija brīvi pieejami diegi un pamatnes materiāls. Tas laiks nav pat salīdzināms ar mūsdienām, kad pieejami jebkādi materiāli un internetā bagātīgā klāstā ir dažādas shēmas.  

Jeļena: „Nesaprotu cilvēkus, kuri šodien sūdzas, ka ir skumji un nav ar ko nodarboties. Man skumt nenākas. Kad biju maza, pirmajā klasē gribēju doties nevis tāpēc, ka tur māca lasīt un rakstīt, bet tāpēc, ka tur bija adīšanas pulciņš. Adīšana ilgu laiku man bija pirmajā vietā. Kad mācījos 8.-9. klasē, mamma iedeva izšuvumu, un es sāku izšūt, bet kaut kā neiepatikās un atmetu. Bija dzīves posms, kad aktīvi pievērsos adīšanai un tamborēšanai. 90. gados žurnālos parādījās šīs izšuvumu shēmas, un es atsāku izšūt. Sākumā ziedus, pēc tam izšuvu pasaules mākslinieku gleznas. Izšuvumi man ir pirmajā vietā, bet otrajā - lelles. Jau gadu man ir jauna aizraušanās - tekstila rotaļlietas Tilda stilā. Tāpat izšuju spilvenus un spēļmantiņas. Mana meita arī izšuj, ada, pērļo - tā mēs nododam šīs prasmes mantojumā no paaudzes paaudzē.”
 
Jeļenas rokdarbu prasmes ir apjomīgas, un viņai prātā ir tik daudz jaunu ideju un plānu, ka nepietiek laika to visu realizēt, turklāt katrs darbs prasa milzu pacietību un rūpību, kuru viņai gana, un par to liecina izšuvumu kvalitāte. Izšūtās gleznas Jeļena nepārdod un nedāvina, viņai tās - kā bērni. Daudzi izšuvumi tapuši, kad pašas bērni mācījušies skolā, un viņi savā starpā jau bija sadalījuši gleznas vēl to tapšanas stadijā. Lai sarīkotu izstādi, bija jānoņem tās mājās no sienām, kur tādēļ nu radusies tukšuma izjūta…
 
Interesentiem jāpasteidzas apskatīt šo izstādi, jo tā būs skatāma tikai līdz 8. martam, un Jeļena vismaz šobrīd neplāno tās izstādīt vēl kur citur, bet grib, lai darbiņi atgrieztos ierastajā vietā mājās. Pirmie izstādes apmeklētāji apsveica Jeļenu ar veiksmīgo debiju. Savukārt novada centrālā bibliotēka turpinās meklēt un popularizēt novada talantīgos un izdomas bagātos cilvēkus, kuri iedvesmo arī citus labiem darbiem.

Juris Roga,
autora foto

2016. gada 2. febr.

Atceries un uzdāvini labu grāmatu savai bibliotēkai!

















Pārpublicēts no www.kraslavasvestis.lv

Publikāciju oriģinālā un fotogrāfijas skatīt ŠEIT


29. janvāra vakarā Krāslavas novada centrālā bibliotēka rīkoja pateicības pasākumu lasītājiem - grāmatu dāvinātājiem „Grāmatu - bibliotēkai”. Tajā iestādes kolektīvs sirsnīgi pateicās tiem Krāslavas iedzīvotājiem, kuri bibliotēkai dāvinājuši labas un vērtīgas grāmatas. Bibliotēkas labdariem nelielu koncertu sagatavoja Krāslavas Mūzikas skolas vokālistes — ansamblis „Krāslaviņa”, savukārt bibliotēkas darbinieces pēc pasākuma svinīgās daļas aicināja visus iedzert tasi kafijas vai tējas un nogaršot pašceptos pīrāgus.
 
Uzrunājot ziedotājus, novada centrālās bibliotēkas vadītāja Valentīna Magidas atgādināja, ka tieši šajā laikā — 1935. gada 28. janvārī — Ministru prezidents Kārlis Ulmanis nāca klajā ar Draudzīgo aicinājumu, mudināja tautiešus atcerēties savas skolas, savas bibliotēkas un par pateicību dāvināt grāmatas - nozīmīgāko zināšanu bagāžu. Draudzīgā aicinājuma pamatā ir četri stūrakmeņi: kultūra, māksla, izglītība, valoda.

Gan vēsturiski, gan šodien bibliotēka bija, ir un paliek tā vieta, kurā cilvēks smeļas jaunas zināšanas, atraisa savu iztēli, lasot izcilu klasiķu un mūsdienu autoru darbus. Grāmata visos laikos bijusi cilvēka vissirsnīgākais un uzticamākais palīgs.

Vecākā bibliotekāre Viktorija Slesare aicināja labvēļus, kuri dāvinājuši grāmatas, saņemt nelielu pašdarinātu suvenīru – grāmatu zīmi, kas atgādinās par bibliotēku, tās darbalaiku, adresi un reizē grāmatzīme būs parocīgs kalendārs 2016. gadam. Grāmatu zīmi izveidoja jaunā darbiniece, bibliotekāre Anete Moiseja.
 
Katru dāvinātāju Viktorija nosauca vārdā un uzvārdā, tie ir:
Genādijs Alferovs; Anna Avguceviča; Ruslans Baranovs; Marija Baranovska; Vladimirs Bārtulis; Anna Bartuša; Diāna Belova; Marija Bērtiņa-Bērziņa; Silvija Brence; Zinaida Bučinska; Viktorija Cimmermane; Zoja Cunčule; Donāts Dilba; Rodions Doļa; Genovefa Donga; Žanna Drozdovska; Ināra Dzalbe; Ludmila Fedosejeva; Ināra Gailiša; Nataļja Gladkaja; Svetlana Gladkaja; Pēteris Ģeks; Viktors Jermolovičs; Inga Kavinska; Jeļena Kļimova; Inta Klusa; Jana Kukaine; Bronislava Kurtiša; Jānis Ļaksa; Raimonds Lazda; Vladimirs Leonkins; Inese Leonoviča; Feliciāns Lukaševics; Olga Lukša; Margarita Ļahova; Marianna Ļepere; Valērijs Mačalovskis; Ausma Makņa; Inga Makņa; Veronika Miglāne; Lilita Moiseja; Valentīna Moiseja; Žaneta Moiseja; Gita Muižniece; Tatjana Muļukova; Sņežana Nartiša; Daina Pauliņa; Inga Pizāne; Igors Platonovs; Margarita Plivča; Lolita Pomaskova; Jeļena Proščenko; Ināra Puncule; Oļegs Rabkevičs; Natālija Raubiško; Andris Rimšāns; Jānis Rutka; Vladimirs Saveļjevs; Inga Skumbiņa; Igors Soldatenko; Marija Stanislavska; Skaidrīte Staņeviča; Malda Šidlovska; Tatjana Šulmane; Jānis Taurens; Viktorija Urbanoviča; Armands Vagalis; Gaļina Vaitli; Kapitolina Vinogradova; Eduards Voroņeckis; Jeļena Vorošilova; Elvīra Zaščerinska un Skaidrīte Zuboviča.
 
1939. gadā Latvijā valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa iedibinātā tradīcija dāvināt labas grāmatas savai skolai un bibliotēkai uz kādu laiku tika pārtraukta, bet tā atdzima ar jaunu spēku 1994. gadā. Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā šī tradīcija ilgst apmēram 10 gadus, un arī nākamā janvāra nogalē noteikti bibliotekāres atkal aicinās cilvēkus, kuri būs dāvinājuši bibliotēkai tās lielāko bagātību – grāmatas.
 
Juris Roga