Krāslavas bibliotēka jau sen kļuvusi par kultūras centru pilsētā, jo te lasītājs nāk ne tikai pēc vērtīgas literatūras, bet var iegūt daudz noderīgu zināšanu arī radošās nodarbībās. Bibliotēkā pašlaik darbojas divi rokdarbu pulciņi, bet drīzumā būs arī senioru dzīvesskola, kas veciem ļaudīm piedāvās seminārus par aktuāliem tematiem. Bibliotēkas darbinieki iesaistās labdarības pasākumos, nāk palīgā ikvienam, kam nepieciešama palīdzība, rīko literārus vakarus pansionāta iemītniekiem un pie viena sarūpē viņiem mazas dāvaniņas. Pirms Ziemassvētkiem bibliotēkā smaržo pat piparkūkas, kuras darbinieki māca cept “Mūsmāju” jauniešiem.
Prast saliedēt kolektīvu, pilnveidot bibliotēkas darbu un piesaistīt lasītājus ir liela māksla, kas bibliotēkas vadītājai Valentīnai Magidas lieliski padodas jau 20 gadu garumā. To novērtēja arī Krāslavas novada pašvaldība un Kultūras ministrija, kas šogad Valentīnai viņas skaistajā jubilejā pasniedza Atzinības rakstus.
Nekas nenotiek tāpat vien
Lai arī grāmatas Valentīna aizgūtnēm lasījusi jau kopš bērnības, kļūt par bibliotekāri nekad nebija domājusi. Vairāk viņu saistīja kultūras dzīve, kurā bijusi līdz ausīm iekšā no mazām dienām. Valentīnas māmiņa strādāja par Skaistas kultūras nama vadītāju. Nodegot pagasta klubam, visi pašdarbnieku mēģinājumi notikuši viņas vecāku mājās. Vienā istabā spēlē teātri, otrā dzied, pa vidu Valentīna ar savām skolas burtnīcām. Pēc vidusskolas viņa vēlējās mācīties par masu pasākumu režisori, bet togad šajā specialitātē neuzņēma, tāpēc iestājās Latvijas Universitātes bibliotēku zinātnes un informācijas zinātnes nodaļā, kur ieguva bibliotekāra – bibliogrāfa profesiju. Taču zināmā mērā viņas sapnis piepildījās. Pēc sadales Valentīna nokļuva Krāslavas kultūras namā, kur 17 gadus nostrādāja par kluba darba metodiķi. Šajā laikā nācies rīkot visdažādākos pasākumus – iesvētīšanu armijā, vārda došanas svinības, bērnības un pilngadības svētkus, stāstīt par kāzu tradīcijām jaunlaulāto skolā, pat rīkot bēru izvadīšanas pasākumus. Par spīti tālaika padomju ideoloģijai Valentīna centusies pasākumus pēc iespējas latviskot.
Pāris gadus paralēli paguva pastrādāt Varavīksnes vidusskolā, mācot bērniem latviešu valodu. Bijušie skolēni viņu joprojām satiekot sauc par skolotāju. Lai arī pāriet pilnībā pedagoga darbā Valentīna atteicās, taču ar skolu turpina sadarboties un gatavo vidusskolēniem stundas par dažādām tēmām.
1994. gadā viņa saņēma uzaicinājumu vadīt Krāslavas rajona Centrālo bibliotēku. Tas bijis pārmaiņu laiks, tostarp kultūras dzīvē. Pēc smagām pārdomām tomēr piekritusi, turklāt beidzot bija iespēja strādāt savā profesijā. Valentīna atzīst, ka divdesmit gadu laikā šajā sfērā notikušas milzu izmaiņas. Bibliotēku darbā strauji ienāca modernas informācijas tehnoloģijas, tāpēc pašai nemitīgi jāmācās. Diemžēl iedzīvotāju skaits pilsētā sarūk, tāpēc lasītāju piesaistei viņa cenšas bibliotēkas darbu padarīt daudzveidīgāku.
Ar pašvaldības atbalstu bibliotēkas krājumi tiek regulāri papildināti. Valentīna pārlapo katru jaunieguvumu, taču pašai vairāk patīk lasīt dokumentālo un zinātnisko literatūru. Nupat izlasīta Noras Ikstenas grāmata “Mātes piens”, šobrīd tiek studēta Elitas Veidemanes grāmata par Aivaru Brīzi, bet rindas kārtībā ir Daigas Mazvērsītes “Uldis Stabulnieks. Tik un tā”. Divreiz vienu grāmatu Valentīna nemēdzot lasīt, vien Margaritas Mičelas romānā “Vējiem līdzi” ieskatījusies atkārtoti. Mūsdienās literatūra esot bezgala daudzveidīga, taču viņa ievērojusi, ka krāslavieši galvenokārt izvēlas vieglāka satura literatūru, jo dzīvē tāpat ir pietiekami daudz problēmu. Pieprasītas ir arī nopietnākas grāmatas, ļoti daudz literatūras lasītāji pasūta caur bibliotēku.
“Pirtiņa deg”
Ķerties pašai pie grāmatas rakstīšanas neesot vēlmes, lai gan ir daudz interesantu atmiņu, ar ko dalīties. Valentīna smaidot atceras, ka skolas biedri viņu bija iesaukuši “Pirtiņa deg”. Viņa izaugusi Veronikas un Staņislava Pirtiņu ģimenē, kurā vienmēr valdījusi latviska gaisotne. Valentīnas vecvecāki Anna un Jānis Unzuļi ar mammu bijuši izvesto sarakstos, bet tika laikus brīdināti un paguva paslēpties. Taču tētis gan ticis represēts un dabūjis vergot Krievijā gāzes vada Maskava – Saratova būvniecībā. Par šiem gadiem viņš vēlāk meitai daudz stāstījis. Tēvu pēc atgriešanās nemitīgi uzmanījuši VDK darbinieki, kuri bieži iegriezušies viņu mājās, bet mazajai Valentīnai nācies viņus izklaidēt ar krievu častuškām.
Kad sākās Atmodas laiks, arī Valentīna aktīvi metās iekšā notikumu virpulī. 1988. gadā piedalījās latviešu biedrības dibināšanā, bija tās sekretāre. Beidzot varējusi atklāti runāt par to, ko ģimenē iepriekš apsprieduši slepus. Galvenokārt viņu vadījusi vēlme atjaunot Krāslavā latvisku vidi. Pat savu mazo dēlu viņai bijis problēmas iekārtot latviešu grupiņā bērnudārzā. Valentīnai palicis atmiņā 1991. gads, kad puča laikā ar Krāslavas KN pašdarbības kolektīviem atradusies Rumānijā. Braukuši ar lielām bažām, vai varēs vispār atgriezties mājās. Viņu prombūtnē bija notikušas neticamas pārmaiņas. Iebraucot Krāslavā, ieraudzījuši pilsētā plīvojam sarkanbaltsarkano karogu, bet bijušās partijas komitejas vietā jau atradās mūzikas skola. Tagad latviešu biedrībai viņa vairs neredzot lielu jēgu, jo laiki ir mainījušies, nav jābaidās runāt un dziedāt latviski. Mainījusies arī pati Valentīna Magidas, cenšoties augt līdzi laikam. Pirms gadiem desmit ieguvusi tiesības un tagad ikdienā pārvietojas ar savu skuterīti. Viņas balto braucamo var pamanīt jau lielā gabalā un atpazīt, jo nevienam citam tāda nav. Vasarā Valentīnu var bieži sastapt rušināmies dārzā, garajos ziemas vakaros ir laiks baudīt labas TV pārraides, lasīt grāmatas un veidot savus iemīļotos rokdarbus – šūstītas glezniņas. Top arī nākamā gada plāni – apceļot Dāniju un Zviedriju.
Avots:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru