Lielā dzimšanas diena

Avots Ezerzeme 27. aprīlis 2010, 21:26 Lielā dzimšanas diena Krāslavas novada centrālās bibliotēkas darbiniece Elvīra Zaščerinska nāca pasaulē 1950. gada 16. aprīlī — tajā pašā datumā, kad mūsu pilsētai ir dzimšanas diena. Savu lielo jubileju viņa nosvinēja kopā ar darba kolektīvu un draugiem. Apsveikt ieradās muzeja darbinieki, kultūras nama un novada domes pārstāvji. 60. jubilejā bibliotekāre apbalvota ar novada domes Atzinības rakstu. Jubilāre bibliotēku darbam veltījusi 43 mūža gadus, no tiem 38 gadus viņa strādā centrālajā bibliotēkā par bibliogrāfi. Kolēģi sagatavoja pārsteigumu: darba kabinetu izrotāja ar baloniem un izgatavoja ierāmētu fotogrāfiju, kurā ir jubilāres un katra kolektīva darbinieka attēls. Elvīrai bija sagatavots arī sarežģīts uzdevums: sienas avīze, kurā visi kolēģi redzami agrā bērnībā. Ar dedukcijas un intuīcijas palīdzību viņa pareizi atpazina visus, lai gan ne bez grūtībām. Elvīras bērnība un jaunība pagāja Mihailovas ciemā, kas atrodas pavisam tuvu Robežnieku ciemata centram. Meitene auga divu bērnu ģimenē, viņas astoņus gadus jaunāko māsu vecāki arī nosaukuši ļoti skaistā vārdā — par Liliju. ”Augu nelielā ģimenē, vectēvi un vecmāmiņas jau bija nomiruši,” atceras Elvīra. “Kad man apritēja desmit gadu, pēc smagas slimības nomira tētis. Mājās palikām trijatā. Robežnieku skolā pabeidzu 8 klases, mācības turpināju Krāslavas 2. vidusskolā, kur tagad izvietojusies ģimnāzija. Vidusskolas izglītību ieguvu 1967. gadā, kas sakrita ar laiku, kad Krāslavā tapa šūšanas firmas “Latvija” filiāle. Jau skolas gados man patika adīt un šūt, tālab par profesijas izvēli nešaubījos — vidusskolu pabeidzot, man bija komjauniešu organizācijas norīkojums uz Rīgas vieglās rūpniecības tehnikumu. Bet negaidīti saslimu un nonācu slimnīcā, tālab nokavēju dokumentu iesniegšanu un mācību sākumu.” Viens to nosauktu par likteņa pirkstu, otrs meklētu citu loģisku izskaidrojumu, bet tieši šajā brīdī sākās izšķirošās pārmaiņas Elvīras tālākajā dzīvē. Tobrīd, kad viņa izrakstījās no slimnīcas, atbrīvojās vieta Robežnieku lauku bibliotēkā. Jauniete nevēlējās bezjēdzīgi zaudēt gadu, un 1. septembrī uzsāka strādāt par bibliotekāri ar domu, ka tas būs neilgi un tehnikums nekur nepazudīs. Praksi Elvīra izgāja Krāslavas rajona bibliotēkā, kur viņu uzņēma ļoti silti. Tolaik šeit strādāja bibliotekāre Ludmila Vinogradova, kura Elvīrai ieteica doties uz Ļeņingradas Kultūras institūtu. E. Zaščerinska ieklausījās vecākās kolēģes ieteikumā, iestājās sagatavošanās kursos. Ļeņingradā viņai bija radi, tālab nekādi sarežģījumi ar naktsmītnēm neradās. Mācījās neklātienē, sūtīja kontroldarbus. Sagatavošanās kursi ilga gadu, bet tikai kursu noslēgumā divas nedēļas pirms iestājeksāmeniem Elvīru informēja, ka iestājeksāmenu programmā notikušas izmaiņas un būs jākārto arī eksāmens kādā svešvalodā. ”Tajā mirklī biju gatava visam atmest ar roku un sacīju, ka eksāmenu nekārtošu,” turpina Elvīra. “Par laimi tobrīd blakus bija mana tante, kura uzstāja, ka man ir jākārto eksāmeni. Kā par brīnumu nokārtoju arī angļu valodu un iestājos masu bibliotēkas nodaļā. Studijas ilga četrus gadus, paralēli strādāju Robežnieku bibliotēkā. Pildīju un sūtīju kontroldarbus, sesija notika reizi gadā, turklāt darbā apmaksāja sesiju laiku, ne tā kā tagadējiem studentiem — neko nemaksā. Diplomu saņēmu 1973. gadā, bet gadu iepriekš 1. septembrī iekļāvos Krāslavas bibliotēkas kolektīvā — šurp strādāt uzaicināja Rita Barča. Sākumā biju bibliotekāre, bet pēc pāris gadiem kļuvu par bibliogrāfi, kas, starp citu, atestātā ierakstīta kā mana specialitāte. Kopš tā laika man nav bijis citas darba vietas.” Elvīra nenožēlo ne mirkli savu izvēli kļūt par profesionālu bibliogrāfi. Viņas profesijas izvēli un dzīvesvietas maiņu atbalstīja arī mamma, jo jaunietei bija grūti dzīvot laukos alerģijas dēļ, sevišķi smagi slimība izpaudās pavasarī, kad gaisā daudz ziedu putekšņu. Kad viņa pārbrauca uz pilsētu, veselība pat uzlabojās. Elvīra: “Es strādāju lieliskā kolektīvā, kurš man ir kā pašas ģimene, jo savu laika gaitā tā arī nenodibināju. Man ļoti patīk novadpētniecības darbs, ko daru gadiem ilgi — vācu un apkopoju materiālus par mūsu cilvēkiem un mūsu novadu. Mans uzdevums ir veidot laikrakstu “Ezerzeme” un “Vietējā Latgales Avīze” publikāciju aprakstus un sūtīt tos ievietošanai Nacionālās bibliotēkas kopējā elektroniskajā katalogā. Sākot darbu bibliotēkā, nevarēju pat iedomāties, ka nāksies strādāt ar datoru. Kad bibliotēkā uzstādīja pirmos datorus, sākotnēji mūs apmācīja rajona padomes datorspeciālists, pēc tam zināšanas palīdzēja nostiprināt un papildināja mūsu darbiniece — sistēmas administratore Ilona Cabule. Apmeklēju arī kursus, tā pamazām visu apguvu. Esmu iegādājusies personīgo datoru mājās, kas man dod iespēju bieži sazināties ar māsu Liliju un viņas ģimeni, kura dzīvo tagad Sebežā. Māsa savulaik ieguva ekonomistes profesiju, bet vēlāk arī augstāko izglītību, 1993. gada 6. aprīlī pārcēlās uz Krieviju. Šo datumu, kad pavadīju māsu, atminos ļoti labi. Viņas dzīvesbiedrs, kurš savulaik strādāja kara rūpnīcā, bija Sebežā komandējumā. Tur viņam iepatikās. Nav tālu, bet apciemot varu reizes trīs gadā, kad pēc kārtas iekrīt vairākas svētku dienas. Viņi atbrauc vēl retāk — katru otro gadu. Tālab dators un Skype ir lieliska iespēja būt tuvāk.” Salīdzinot divas savas bibliotēkas, darbu tolaik un tagad, Elvīra secina, ka Robežniekos strādāt bija vienkāršāk. Pamatā bija jāizsniedz grāmatas un jāraksta atskaites. Tiesa, drīz vien arī tur sākās kartotēkas, katalogs, bet bibliotēku fondu centralizācija Elvīras dzīvē ienāca vēlāk, jau strādājot Krāslavā. Šeit viņas uzdevumos bija arī izvērst novadpētniecību lauku bibliotēkās. Pašas iemīļotais novadpētniecības darbs sākotnēji nemaz tik viegls nebija, jo pirmajos gados kopētāju nebija, nācās strādāt tikai ar materiālu izgriezumiem, pat pārrakstīt tos ar roku. Bija arī tā, ka par savu naudu pirka avīzes, lai varētu strādāt. Robežnieku bibliotēkā Elvīrai bija pienākums nogādāt literatūru uz fermām un dodot grāmatas atbildīgajam cilvēkam, kurš tās izsniedza fermas strādniekiem. Pirmajā vietā bija partijas literatūra, diez vai šī lasāmviela kādu saistīja, bet tā vairs nebija Elvīras atbildība. Obligāta izplatīšanai bija nozaru literatūra. Protams, uz fermām tika piegādāta arī beletristika. Bibliotekāres mūžā Elvīrai ir nācies strādāt lauku darbus. Robežniekos dzīvojot, tādi gadījumi bijuši retāki, savukārt Krāslavas bibliotekāres bieži brauca uz siena sagatavošanas un ražas novākšanas darbiem. Elvīru kolēģi saudzēja, pie siena viņai braukt nevajadzēja, bet rakt kartupeļus un novākt bietes ir nācies ne reizi vien. Padomju varas gados bibliotekārs bija arī lauksaimnieks, kā, starp citu, daudzu profesiju pārstāvji. Elvīra atceras, ka darba mūža pirmajos gados bija brīdis, kad nācās uzņemties arī kultūras nama vadītājas pienākumus: rīkot koncertus, gatavoties svinīgajiem pasākumiem, jo nebija kluba vadītājas. Viņa bijusi pat režisore kādam lielākam uzvedumam, to izrādi skatītāji novērtēja augstu un bija ļoti apmierināti. Šodien ar Robežniekiem Elvīru saista tur palikušie radi, draugi un tēva kapa kopiņa. Mamma apglabāta Krāslavas kapos. Strādājot Krāslavā, nācās piedzīvot lauksaimnieciskās literatūras propagandas uzplaukuma gadus. Rajonā tika izveidota un darbojās zinātniski tehniskās informācijas nodaļa lauksaimniecības jomā. Bibliotēkai nācās cieši sadarboties ar šo struktūru, tika organizētas dažādas izstādes rajona bibliotēkā, kā arī citi pasākumi. Vairākus gadus Elvīra raksta dienasgrāmatu, kurā atspoguļo svarīgākos notikumus savā, pilsētas, novada un valsts dzīvē. Nākotnē šī dienasgrāmata varētu būt labs pamats memuāriem. Elvīra cer, ka viņa reiz atgriezīsies pie hobija — adīšanas. Tagad tam vienkārši neatliek laika. Viņai arvien patīk šūt, bet arī šī nodarbe prasa laiku. Jubilāre ļoti mīl aktīvu atpūtu dabā — ogot, sēņot, pastaigas — un apgalvo, ka nekad nepārceltos dzīvot uz lielpilsētu. Juris ROGA