2010. gada 17. maijs

Vārda lielais noslēpums

Avots
Ezerzeme
30. aprīlis 2010, 10:25


Vārda lielais noslēpums

Daudziem ir zināms teiciens, ka cilvēks pats ir savas laimes kalējs. Katrs dzīvo tādu dzīvi, kādu pats veido. Vieni savam liktenim pakļaujas, bet otri to veido paši. Taču ir zinātne, kas vēsta, ka cilvēka likteni nosaka cilvēkam dotais vārds. Tādēļ devīzei “Izzini sevi”, cilvēks varētu pievienot arī otru devīzi “Izzini savu vārdu”.

Pats latīņu valodas vārds “fatum” (liktenis) izriet no vārda ”fari” — pateikt. Cilvēka vārdiem tulkojumā no kādas citas valodas var būt dažādi skaidrojumi, piemēram, stiprs, drosmīgs, inteliģents, laimīgs, mīlošs, uzticīgs, ticīgs un tamlīdzīgi. Piemēram, vārds Margarita ir cēlies no latīņu vārda “Magarita”, kas tulkojumā nozīmē — pērle. Sofija ir sengrieķu izcelsmes vārds, kas tulkojumā nozīmē — gudrība. Vārds ”Pēteris” izriet no sengrieķu vārda “petra”, kas tulkojumā nozīmē — klints. Juris ir slāvu personvārds, kas cēlies no vārda “Georgijs” un nozīmē — zemkopis.

Senatnē cilvēki vārda izvēlei pievērsa īpašu uzmanību. Cilvēki ticēja, ka jaundzimušajam dotais vārds nosaka bērna turpmāko likteni. Vairākām tautām ilgu laiku saglabājās tradīcija jaundzimušos saukt “viltus vārdos” — bērns netika saukts īstajā vārdā cerībā, ka ļaunie gari mazuli neatradīs un tādējādi nespēs nodarīt viņam pāri. Šāda tradīcija tika piekopta arī Senajā Ēģiptē. Ēģiptiešiem bija tā saucamie “mazie vārdi”, kas bija zināmi visiem un “lielie vārdi”, kas tad arī tika uzskatīti par tiem patiesajiem vārdiem. Patiesie vārdi tika turēti noslēpumā un tika piesaukti tikai īpaši svarīgu rituālu laikā.

Šī tradīcija — paturēt īsto vārdu noslēpumā — ieviesās arī kristīgajā pasaulē. Pareizticīgo baznīcā līdz pat 17. gs. ģimenēs bija tradīcija paturēt noslēpumā jaundzimušā vārdu, kas bērnam tika dots kristību laikā.

Kristietība ar lielu nopietnību attiecas pret personvārdiem. Kristības sakramentā Baznīca pieņem savā pulkā jaunu dvēseli. Nosaucot jaundzimušo kāda kanonizētā svētā vārdā, šī vārda nēsātājam turpmāk ir pašam savs aizstāvis debesu valstībā. Mūsdienās cilvēkam var būt arī vairāki vārdi — nosauktais, kristītais un iestiprinātais vārds.

Zinātnieki uzskata, ka pastāv trīs pamatteorijas par cilvēka likteni, tās ir: sociālā, emocionālā un skaņu teorija.
Sociālā teorija paredz, ka vārds — tas ir sociālās informācijas nesējs par konkrētu cilvēku. Būdami vēsturiski un sociāli nosacīti, katras tautas personvārdi saistīti gan ar tautas tradīcijām, gan vēsturiskām pārmaiņām. Zinot tikai vārdu, mēs varam nojaust, kādas tautības, pat ticības ir cilvēks. Ņemot visu to vērā, mēs varam spriest par raksturu un veidot pirmo saskarsmi ar šo cilvēku. Tomēr jāatzīst, ka pēdējos gados, pastiprinoties tautu internacionālajiem sakariem, latviešu personvārdu krājumā ienāk arī cittautu personvārdi, kas ar savu skanējumu vai asociācijām guvuši piekrišanu.

Emocionālā teorija skata vārdu kā emocionālu kairinātāju. Tā ir “vārdu mūzika” — vieni vārdi skan maigi, bet ir arī tādi vārdi, kuri raisa mūsos piesardzību. Protams, iepazīstoties ar cilvēku tuvāk, pirmatnējie uzskati var kardināli mainīties. Bet, kad tūkstoši cilvēku ar savdabīgu vārdu uztver līdzīgi, tas atspoguļojas arī raksturā un uzvedībā. Tieši tāpēc jaunie vecāki allaž tiek aicināti dot saviem bērniem tos vārdus, kas jau ir iegājuši tautas apritē un ir izturējuši laika pārbaudi. Svešu tautu personvārdi ar mums svešādu fonētisko skanējumu cilvēkam var izrādīties gana neharmoniski dzīves ceļa rādītāji. Vārdam jābūt labskanīgam un tādam, kas nerada nevēlamas asociācijas.

Skaņu teorija pievērš uzmanību personvārdam kā dažādu skaņu kopumam, tāpēc izsauc dažādu reakciju cilvēka smadzenēs. Cilvēks vienmēr reaģē uz sava vārda skaņām. Daudziem dzīvē ir gadījies it kā nejauši, bet noklausīties svešu sarunu, kur pēkšņi tiek nosaukts mūsu vārds — mums momentāli nostrādā reakcija uz šo kairinātāju, mēs ieklausāmies.
Zināt vai nezināt, ticēt vai arī neticēt sava vārda skaidrojumam, ir katra paša ziņā. Pieļauju iespēju, ka uzskati dalās. Vieni var ticēt un dzīvot ar pārliecību, ka cilvēka vārdā jau sākotnēji ir ieliktas viņa potenciālās spējas un talanti, aizraušanās, tieksmes, tikumi un netikumi. Savukārt otri drīzāk piekrīt nostādnei, ka: “Sēsi darbu, pļausi iemaņas. Sēsi iemaņas, pļausi raksturu. Sēsi raksturu, pļausi likteni.”

Jebkurā gadījumā vārda skaidrojums nav jāuztver burtiskā nozīmē un arī tīri personiski.

Nekad jau nebūs tā, ka visām Kristīnēm būs vienāds liktenis. Viena pēc savas dabas var būt sangviniķe, cita, savukārt, var būt flegmātiķe. Vienai var patikt brīvo laiku pavadīt sportojot, citai — klausoties mūziku. Un vēl, vai tas nebūtu pārāk vienkārši — nosaukt bērnus vārdos, kas sola viņiem laimi, labklājību, un ticēt, ka līdz ar to viņiem laimīga dzīve ir nodrošināta?

Šai tematikai ir atbilstošas grāmatas. Papildus grāmatām ir iespēja ielūkoties vairākos interneta resursos, kuros var uzzināt sava, drauga, vai gluži vienkārši kāda skaista vārda nozīmi.

Es jau zinu sava vārda skaidrojumu, un Jūs? Izvēle lai paliek Jūsu ziņā.

Anna BARTUŠA,
Krāslavas novada centrālās bibliotēkas bibliotekāre

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana