2010. gada 27. okt.

Latgales rakstniecei Naaizmērstulei - 120

Avots
Ezerzeme
19. oktobris 2010, 17:25

Pasaulē katram ir sava vieta un uzdevums, pat mazajam un ārēji necilajam — tā uzskatīja Rozālija Tabine, Naaizmērstule, kurai šogad 28. oktobrī aprit 120. dzimšanas diena. Naaizmērstule savu vietu Latgalē atrada kā skolotāja un rakstniece. Skolotāja Rozālija bija strādājusi vairākās skolās — Balvos, Mežiniekos, Aglonā, Aulejā. Pateicoties skolotājas rūpēm, Aulejas 4 klašu pamatskola izveidota par 6 klašu pamatskolu.

Kā skolotāja viņa godam ir pildījusi jaunās paaudzes audzināšanas misiju. Būdama audzinātāja, ar apbrīnojamu pašaizliedzību viņa rūpējās par nelaimes un posta skartajiem zēniem un meitenēm, gādāja par viņiem, raudzīja izraut no trūkuma un bada, mācīja tiem spēku smelt čaklumā, ticībā, savstarpējā cieņā un izpalīdzībā.

Arī literārai jaunradei viņa pievērsās tādēļ, ka latgaliešu bērniem trūka piemērotas lasāmvielas. Tādēļ jaunā skolotāja pati sāka sacerēt dzejoļus, tēlojumus, īsos stāstus, vēlāk — jau garākus stāstus, pasakas, svēto dzīves aprakstus, lugas. Kā rakstniece viņa turpina tautas audzināšanas darbu. Rakstniece to neslēpj, pauž skaidri un nepārprotami. Visu mūžu lasītāji tiek aicināti neaizmirst trīs vissvētākās lietas — literatūru, dzīves jēgu, kā arī uzticīgu kalpošanu Dievam, dzimtenei un dzīvei. Neaizmirstule latgaliešu li-teratūrā ieiet kā garīgās un patriotiskās prozas, drāmas un dzejas pārstāve, viņa tiek dēvēta arī par pasaku žanra aizsācēju latgaliešu bērnu literatūrā.

Naaizmērstules daiļrade sākās vēl pirms Latvijas Republikas nodibināšanas, iet cauri visam neatkarīgās Latvijas periodam, kā arī Otrā pasaules kara gadiem. Padomju Latvijā viņas darbi, saprotams, netika publicēti.
Pavisam sešpadsmit grāmatas. Uzrakstītas 39 literārās pasakas. Oriģināldarbi — dzejoļi, stāsti, pasakas un teikas — apvienotas krājumos “Lauku zīdi” (1934) un ”Dīva dōrza pučeites” (1943). Ludziņas bērniem ir izkaisītas periodikā un tikai 1995. gadā izdotas ar nosaukumu “Naaizmērstules lugas”.

Prof. L. Latkovskis ir sacījis: “Kā cilvēku Rozaliju Tabini varētu raksturot ar vienu teicienu: viņas dzīve bija atvēlēta Dievam un tuvākajam. Viņai nebija personīgās dzīves, nebija tā, ko varētu saukt pasaulīgā dzīve un pasaulīgs prieks.” Rozālija tieši tādā veidā un ne savādākā saskatīja savu īsto laimi, savu devumu Latvijai, Latgalei. “Laime, mīļo Laimiņ, kur tu esi? Saki, kā atrast un kur meklēt tevi? Sauc lieli, mazi, veci, jauni bagāti un nabagi. Ikviens cilvēks Laimi sauc un meklē, bet reti kurš atrod īsto laimi. … Jo tam tik laime gaiši smaida, kas caur visām dzīves likstām skaidru sirdi, goda prātu, līdzcilvēku mīlestību līdzi nes, kas sāpēs, bēdās, grūtībās smaidā seju sedz.” /No stāsta ”Kur Laime”/

Pati Rozālija savos darbos nereti pauž uzskatu, ka “pasaule ir ciešanu pilna, tāpēc, lai dvēsele varētu pilnveidoties, tai jāpārvar ciešanu sāpes.” Tas ir tāpat kā pēc lietus aiz mākoņa parādās saules stari. Piemēram, stāsts ”Skaistōkō meitine” ir par to, ka vienai muižniecei nomira vienīgā meita. Pirms nāves meita savu dārgo pērļu rotu novēl apkārtnes visskaistākajai meitenei. Māte to arī izdara, tiesa, “ne pēc tā, kā pasaule to vērtē, bet pēc Dieva prāta. Pieminiet, Dieva acīs ir tikai tas skaists, kas godīgs, labs, paklausīgs, pazemīgs.” Meitenei Broņai, kurai tiek pērļu rota, nebija vizuāla skaistuma, jo baku slimība bija samaitājusi viņas seju. Tajā pašā laikā šī bija godīgākā, strādīgākā, laipnākā meitene visā apkārtnē.

Naaizmērstule savos darbos cenšas iedrošināt tautiešus būt stipriem savā pārliecībā, savos uzskatos, nebaidīties būt tādam, kāds tu esi. Rakstnieces varoņi — gan pieaugušie, gan bērni — ir nabadzīgi lauku cilvēki, grūtdieņi, bāreņi, kas cenšas tiekties pēc garīgas pilnības, pēc sirdsskaidrības. Varoņu raksturs parasti ir pilnveidots — viņi ir strādīgi, žēlsirdīgi, pašaizliedzīgi. Tā nav greznība, tas ir katra cilvēka pienākums. Tajā pašā laikā rakstniece apzinās, ka būt sirds skaidram nav tik viegli.- “Apmētās tevi ar dubļiem, aptraipīs tavu goda vārdu, kā tārpu tevi samīdīs — bet tu ar svētību par lāstiem maksā, atlaid tev nodarītās pārestības. Lai tāda būtu tava atriebšana, jo tā nes mieru, laimi, tā atgriež tev nolaupīto slavu…”/No stāsta “Laime”/ Lasot stāstus, dažbrīd ir pagrūti novilkt robežu starp bērniem un pieaugušajiem domātajiem darbiem. Piemēram, pamācība stāstā “Lobs dorbs” - “kuri patiesi ir lieli un kuri mazi labi darbi, par to, bērni, ir grūti spriest. Dievs to pats nosaka. Pieminiet tikai vienu: ja labu darbu darīsiet tāpēc, lai patikt Dievam un cilvēkam palīdzēt, arī jūsu mazos darbus Dievs skatīs par lieliem. Bet, ja savus labos darbus darīsiet tikai tāpēc, lai ļaudis jūs slavētu, par labiem un žēlsirdīgiem turētu, tad arī jūsu lielie darbi pie Dieva tiks paskaitīti par maziem.” No vienas puses, stāsts ir domāts bērniem, bet no otras puses — vai tad pieaugušie arī nevar rast sev vērtīgo?

Dzīvē nav nejaušību. Arī Rozalijas Tabines pseidonīms nav nejaušība. To viņa gūst vēl kā skolniece Viļņas nazaretiešu skolā, kur internāta meiteņu audzinātāja jokodamās katrai iemītniecei gribēja dot kādas puķes vārdu un Rozālijai Tabinei izraudzīja neaizmirstuli. Tas izteica meitenes būtību, kā arī kļuva par rakstnieces likteni.

Mūsu bibliotēkas novadpētniecības nodaļā no 18. oktobra ir skatāma tematiskā izstāde par Naaizmērstuli. Apzinoties, ka vienā rakstā nav iespējams pilnībā iepazīstināt ar mūsu novadnieces daiļradi, aicinu apmeklēt izstādi “Naaizmērstule - Latgales stiprā un cietā klints”.

Anna Bartuša, Krāslavas novada centrālās bibliotēkas bibliotekāre

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana