2010. gada 13. okt.

Dzejniekam, novadniekam, patriotam ...

Avots
Ezerzeme
8. oktobris 2010, 18:25

Ar vārdiem tu sit, ar vārdiem tu dzel,
ar vārdiem tu paijā un glāsti.
Ar vārdiem pār atvariem tiltus tu cel,
ar vārdiem šie tilti tiek gāzti.

V. Krāslavietis

30. septembrī Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā notika piemiņas pasākums, veltīts mūsu novadniekam Valdim Krāslavietim, kuram dienu iepriekš būtu apritējuši 90 gadi.

Valdis, īstajā uzvārdā Grants, piedzima tālajā Baku pilsētā 1920. gadā 29. septembrī. Savu dzīves ceļu raksturo tā: “...no saulainā Kaukāza līdz vējainās Čikāgas pievārtei ar ilgāku pārsēšanos Krāslavā…”. Viņš nomira 1994. gada 14. oktobrī operācijas laikā. Valda Granta-Krāslavieša vēlme atdusēties mūža mājās dzimtenē tika īstenota 1995. gada 8. jūnijā. Urnu atveda uz Dobeles rajona Bērzes kapiem, kur bija guldīti vecāki. Un tā Valdis, par spīti daudzajām robežām, atgriezās senču zemē.

Atceres pasākumā bibliotēkā piedalījās neliels cilvēku skaits. Skolēni lasīja Krāslavieša dzeju, bibliotēkas darbinieki stāstīja par novadnieka dzīves gaitām. Viņa dzeja ir pārsteidzoši spilgta un nav zaudējusi aktualitāti mūsdienās.

Tā kā šķemba
manā sirdī dziļi guļ
un sāp tur viņa:
tā ir mūsu bārenīte,
tā ir mūsu Krāslaviņa.

V. Krāslavietis

Bibliotēkā bija ierīkota arī neliela dzejniekam veltīta izstā- de, kurā varēja iepazīties arī ar daudzajām viņa personībai un darbībai veltītajām publikācijām medijos.

Valdis Grants ļoti aktīvi sadarbojās ar Krāslavas ģimnāziju — skolēniem, pedagogiem. Jau 1991. gadā skola saņēma tiem laikiem fantastisku dāvanu — kopējamo mašīnu. Tādas nebija nekur rajonā. Par ziedojumiem uz skolu tika sūtītas grāmatas un mācību piederumi. Būdams vecskauts, Valdis savai skolai ziedoja naudu skautu un gaidu karogu izgatavošanai, kā arī skautu nometnēm. Latgales novada skauti saņēma arī mūža dāvanu — ezeru zemes novada skautu dziesmu, kuru komponēja Alberts Legzdiņš no “Čikāgas piecīšiem”. 1991. gadā Valdis nodibināja stipendiju fondu labākajiem skolēniem mācībās, sportā, pašdarbībā. Stipendija gan pastāvēja tikai četrus gadus, par lielu nožēlu nauda gāja zudumā bankā “Baltija”. Par laimi, dzejnieks to neuzzināja.

Savās atmiņās dalījās Krāslavas Valsts ģimnāzijas darbiniece Marija Petaško: “Kad Valdis atbrauca uz Krāslavu, viņš šeit palika pie draugiem, pie mums. Uzreiz varēja just, ka no šī cilvēka nāk milzu labestība, labsirdība, viņš bija bezgala jauks un sirsnīgs — tāds viņš palika mūsu atmiņā. Ļoti pieticīgs sadzīvē, viņam garšoja viss vietējais, viņš paoda vietējo gurķi un teica, ka tie gurķi, kas Amerikā, ne pēc kā nesmaržo. Bija rudens, sēņu laiks, tās viņam ļoti garšoja, un pat paņēma līdzi. Tajā rudenī, kad uzzinājām, ka operācija nebija veiksmīga un viņš nomira, visiem bija ļoti bēdīgs noskaņojums...”

Savās atmiņās dalījās arī Krāslavas vēstures un mākslas muzeja direktors Valdemārs Gekišs: “Bija 70. gadi, kad kādā avīzē izlasīju, ka Rīgā viesojās dzejnieks Valdis Krāslavietis. Pārlasu vēl un vēl, nevaru saprast, kādā sakarā viņa uzvārdā ir Krāslavas vārds. Arī tēvs nevarēja neko man paskaidrot. Tad kaut kur presē parādījās informācija, kurā bija minēts viņa īstais uzvārds — Grants, šķiet, tur bija pat fotogrāfija. Tad tēvs man sacīja: ”Tas taču ir mans bērnības draugs, kurš dzīvoja mājā Rēzeknes un Ezera ielas stūrī. Skolotāja Gekiša no ģimnāzijas uzrakstīja viņam vēstuli. Tas jau bija atmodas laiks, situācija bija pavisam citādāka nekā 70. gados. Klātienē ar viņu iepazināmies 1989. gada septembrī, kad dzejnieks pirmoreiz ieradās Krāslavā. Toreiz tas bija liels piedzīvojums, kaut kas jauns. Ciemos brauc mūsu novadnieks no Amerikas, kuru šeit daudzi pazina un gatavojās sagaidīšanai, kas bija visai iespaidīga. Dzelzs priekškars vērās vaļā, tas bija milzīgs piedzīvojums visai Krāslavai. Arhīva bildēs sagaidītāju pulkā redzam Pēteri Jurciņu, literatūrzinātnieci Līviju Volhovu un citus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Sagaidījām viņu Krāslavas Pilskalnā, kopā aizbraucām arī uz dzejas dienām Kaplavas pagasta Braģišķos. Tā bija ļoti sirsnīga tikšanās ar Valdi, kopš tās dienas aizritējis 21 gads...”

Juris ROGA

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana