2013. gada 23. sept.

Māksliniekam nav citas izejas, kā būt māksliniekam

Publicēts

Valdis Pauliņš bibliotēkā, atklājot fotogrāfiju personālizstādi

Čaklākie Krāslavas bibliotēkas apmeklētāji noteikti ir ievērojuši, ka lasītavā nepārtraukti notiek dažādas izstādes. Un šobrīd te ir skatāma pazīstamā Krāslavas podnieka Valda Pauliņa fotogrāfiju izstāde „Kadrā fiksēts brīdis”.
 
Izstādes atklāšanas dienā apmeklētājus sagaida pats mākslinieks. Smaidošs un uz katru jautājumu viņam gatava atbilde jau gabalu pa priekšu.

Lai arī Valdis fotojomā nav nekāds iesācējs, taču savus darbus izstāda reti. Šoreiz skatītāju vērtējumam nodoti pēdējos gados tapušie darbi – Krāslavas skati un portreti, kuros redzamas pazīstamas un svešākas sejas, visas bildes apvieno autora pozitīvais skatījums uz lietām un cilvēkiem.

Kura ir tēma, kuru esi gatavs bildēt vienmēr?

Principā varu bildēt visu. Arī rudeni, nu, tagad gan rudens ir vēl tāds nenogatavojies,  kā meitene, kura iekrāsojusi dažas šķipsnas un brīnās spoguļa priekšā, tā bērzam dažas dzeltenas lapas iemestas,...pagaidīsim, kad būs skaistāk. Tomēr manai dvēselei visvairāk patīk makrouzņēmumi – kaut kādi kustonīši, ziediņi. 

Vai esi no tiem fotogrāfiem, kuri bez aparāta no mājām neiziet?

Gribētos, lai tā būtu...lai vienmēr līdzi fotoaparāts, mocis starp kājām, daudz laika, makšķeres... bet, kā saka viens mans draugs – „baobabu neaptversi”. Nevar atdoties vienam hobijam, jo nākošais tev kāpj uz papēžiem.

Kā  nokļuvi līdz fotogrāfijai?

Vēl uz bērna kājām staigādams, klasē 5.klasē biju, kad krusttēvs atdeva savu fotoaparātu Smena 8M. Tā arī tas sākās.
Sākumā bildes kopā taisījām – kas tā par burvestību – no  nekā uz balta papīra sāk parādīties ēnas... Tad Ezernieku vidusskolā sāku mācīties un tur bija fotopulciņš, ko vadīja aizrautīgs un zinošs skolotājs  Aleksandrs  Žurovs.
Sāku nākt kā pats mazākais pulciņā, gājām dabā, un skolotājs mēģināja iestāstīt to, ko māca mākslas skolu beidzējiem. Pagājis tik daudz gadu un neko gudrāku man nav iemācījuši - kā atrast kompozīciju, veidot to, meklēt kadru, izvēlēties, kā iekadrēt - tik vienkārši - saliek roku īkšķus un rādītājpirkstus kopā, tik primitīvi, tas tev vienmēr ir līdzi, un - kadrs gatavs! Arī izmantot asuma un dziļuma skalu, lai bildētu cilvēkus – to visu iemācīja skolotājs Žurovs. Skolā daudz fotografēju, taisīju ielūgumus, skolotājs man parādīja, iepatikās, un es ņēmos tā, ka reiz autobusu nokavēju.
Tad iestājos Rēzeknes Mākslas skolā, tur jau ieraudzīju nopietnus aparātus, tur mācīja skolotājs  Pēteris Orinskis.
Mums keramiķiem fotopamatus nemācīja, tāds priekšmets bija tikai dekoratoriem. Taču mums bija veidošana, kura man ļoti noderēja vēlākajā dzīvē, it sevišķi, dienot armijā, kad Ļeņinam deguns un ausis bija jārestaurē.  Tik labi izveidoju, ka dabūju 10 dienu atvaļinājumu uz mājām.
Nopietni fotografēšanai biju spiests pievērsties armijas gados – biju kinomehāniķis- fotogrāfs – mākslinieks.  Vajadzēja zīmēt plakātus, bildēt ļaudis Goda plāksnēm, tur dabūju labu aparātu Zenit TTL!

Tātad tu fotogrāfs kļuvi vēl pirms tam, kā kļuvi podnieks?

Protams, par podnieku kļuvu 7.klasē, bet par fotogrāfu jau 5.klasē! Man ir visāda veida podnieku apliecinošie dokumenti, bet fotografēšana ir viens no hobijiem. Te jāpiekrīt  vienas mākslinieces teiktajam - mākslinieks visur ir mākslinieks, visās jomās, jo viņam nav citas izejas, kā būt māksliniekam.

Ar kādu kameru Tu tagad strādā?


 
Tagad ir Canon EOS 60. Šim aparātam ir tas, par ko kādreiz sapņoju! Darbojas tomēr paruna, ka sapņi piepildās...
Esmu dauzījies pa kāzām, bērēm, izlaidumiem, jubilejām, tas bija studiju gadu jājamzirdziņš, naudiņu vajadzēja. Gribējās paceļot, uz kādu krogu arī aiziet.
Man bija 2 labi draugi –vienam bija mašīna, otrs bija vienkārši labs cilvēks un turēja gaismas. Bet tad, pirms armijas man fotoaparātu nozaga. Sapratu, laikam tā tam jābūt, trekns krusts pāri un nevajadzēs suņu un kaķu bēres bildēt! Bija nonācis arī līdz tādam kliņķim, Rēzeknē kādai suņu sievietei nomira sunīts...guļ kastītē ar lentīti un es tik bildēju!
Taču, atnācis no armijas, atkal iegādājos fotoaparātu. Te jau arī ģimenes hronikai bērns jābildē... Atkal gribas ko labāku. Nopirku Zenit Rīgā krāmu tirgū, labā stāvoklī, pabildēju ar to kādu gadiņu. Tomēr nav tā gandarījuma. Ilgi domājām, štukojām un atļāvos nopirkt Canon.

Vai daudzas fotoizstādes Tev bijušas? 

Pirmoreiz izstādījos, kad bija 40 gadi, kopā ar podiem, muzejā, tad bija Kultūras nama mazajā zālē, tad nelielas izstādes bija Augstkalnes bibliotēkā. Tagad, tuvojas dzīves jubileja, un februārī būs izstāde Kultūras namā - tur būs keramika, nu fotogrāfijas un gleznas arī, laikam...
Kamēr februāris vēl ir tikai nākamgad, tad šogad līdz 14.novembrim Valda darbi apskatāmi Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā. 

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana