Tikšanās ar Ansi Bogustovu

Avots:
http://ezerzeme.lv/lv/zinas/sabiedriba/18203/tiksanas-ar-ansi-bogustovu

Tēma par migrāciju, emigrāciju ES valstīs un mediju ietekmi uz šiem procesiem augstas klases žurnālista skatījumā 27. februārī pulcēja daudz interesentu Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā. Žurnālists, RīgaTV 24 raidījumu vadītājs Ansis Bogustovs bija ieradies Krāslavā, viņa vārdiem: “Pamodināt jūs neviennozīmībai tēmā par migrāciju un emigrāciju”.

Par to, ka Ansis Bogustovs ir ļoti atklāts, sirsnīgs, pretimnākošs cilvēks un kolēģis, pārliecinājos komandējuma laikā, ceļā uz Strasbūru, pagājušā gada nogalē. Jau Frankfurtes lidostā viņš mūs, četras reģionālo mediju pārstāves, “savāca” kā cāļu māte cālēnus zem sava spārna, un veikli izvadīja cauri visiem iespējamiem sarežģījumiem, kādos mēs noteikti būtu iekūlušās bez Anša palīdzības. Bija ļoti interesanti komunicēt un vērot viņa darbu Eiropas Parlamentā Strasbūrā un prieks tikties Krāslavā.

“Būt par žurnālistu nav nemaz tik grūti, ja vien tu turi acis un ausis vaļā un pielīdzini pasaulei Latviju vai Latviju pasaulei,” klātesošajiem atklāja Ansis Bogustovs, būdams žurnālists ar nelieliem pārtraukumiem jau 25 gadus.

Sākot darboties žurnālistikā, viņš sapratis, ka grib strādāt ziņu dienestā un vairāk nodarboties ar starptautiskajām ziņām. 90. gadu vidū, kad valdīja pirmā ekonomiskā krīze, viņš bija korespondents Maskavā. Tur viņš darbojās 2 gadus. Pēc tam kādu laiku strādāja starptautiskās politikas raidījumā “Globuss” Latvijas Televīzijā. Pēc tam – Briselē, kur nodzīvoja 8 gadus. Briselē ir dzimusi viņa pirmā meita. Tagad Ansis ir 4 bērnu tēvs.

 

“Jums jāmācās ķīniešu un arābu valoda. Ja jūs gribat pasaulē kaut ko nopelnīt,” Ansis ieteica jauniešiem, kuri bija ieradušies uz tikšanos. Saviem bērniem Ansis māca krievu un franču valodu. “Es zinu tikai 5 valodas un man žēl, ka tikai...”

 

“Dzīvodams Beļģijā, es esmu izjutis visu “skaistumu”, ko nozīmē būt nepilsonim Eiropas Savienībā (ES) – stāvēt rindā un pazemot sevi, lai tiktu pie numuriņa, kurš atļauj sarunu ar ierēdni. Tas bija 2000. gadā. Abi ar sievu bijām korespondenti no Latvijas un, lai varētu strādāt, mums bija nepieciešams reģistrēties un saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Stāvējām rindā kopā ar visiem patvēruma meklētājiem. Ne ar ko nebijām ne labāki, ne sliktāki. Tas nebija patīkams process. Tagad, kad mums ir ES pilsoņu pases, vairs nekas tāds nav jāpiedzīvo. To vajag novērtēt.

Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 18 (03.03.2017.)