Publicēts:
http://www.kraslavasvestis.lv/zinas/article/3/arsts-reanimatologs-peteris-kuciks-nave-ir-liela-viltniece.html
Krāslavas novada Centrālajā bibliotēkā notika Pētera Kučika grāmatas „Plūtona varā” prezentācija, kurā piedalījās arī pats autors. Uz tikšanos ar novadnieku atnāca ne tikai viņa grāmatas lasītāji, bet arī cilvēki, ar kuriem P.Kučiks pavadījis bērnību – kaimiņi, radi, klasesbiedri.
Grāmatas autors ir dzimis Skaistas pagastā, turpat absolvējis 7-gadīgo skolu. Savu izglītību viņš turpināja Rīgas Medicīnas skolā, tad Pēteris tika nosūtīts uz Bērziņiem, kur pirms dienesta armijā strādājis par feldšeri. Pašlaik Pēteris Kučiks ir ārsts anesteziologs un reanimatologs, Alūksnes slimnīcas Reanimācijas nodaļas vadītājs. Taču daktera intereses ir saistītas ne tikai ar medicīnu, Pēteris aizraujas ar dārzkopību, bet nesen ir pabeidzis Andra Rača Astroloģijas skolu.
Kā saka pats grāmatas autors, viņa vēstījums nepretendē uz šedevra titulu, viņš rakstīja par to, ko pats piedzīvojis savā mūžā, stāstīja par tiem cilvēkiem, ar kuriem viņu savedis liktenis.
Pēteris Kučiks neuzskata sevi par fatālistu, bet ir pārliecināts, ka ikviens cilvēks piedzimst ar savu it kā zvaigznēs ierakstīto likteni. Vēlēšanās mācīties astroloģiju P. Kučikam radās saskaņā ar teorētisko platformu, viņš gribēja izprast dzīves un nāves būtību, uzzināt, kāda nākotne ir paredzēta viņam pašam un viņa tuviniekiem.
„Cilvēka dzīvē nemēdz būt nejaušības,” apgalvo diplomēts astrologs, „un mēs, ārsti, neesam glābēji. Mēs varam palīdzēt tikai tiem, kam ir iespēja izglābties. Ja cilvēkam ir lemts nodzīvot līdz 62 gadiem, tad, pat neskatoties uz to, kā viņš uzvedas, ilgāk viņš nenodzīvos. Jautājums ir tikai par dzīves kvalitāti, kāds tu būsi cienījamā vecumā – pilns spēka vai guļošs slimnieks”.
Dakteris atceras: „Kādu dienu uz reanimāciju atveda slimnieku, kas bijis ļoti smagā stāvoklī, ar infarktu. Medicīniskā aparatūra izsniedza kardiogrammu – cilvēka sirds mirst. Pusstundas laikā viņš aizgāja mūžībā. Kad atnāca viņa sieva, nevarēju noticēt: „Kā? Viņam taču ir tikai 50 gadu!”
Tajā dienā šis vīrietis devās strādāt meža darbus, izcirtums bija tālu, sniegs - dziļš. Viņam kļuva slikti, sāka meklēt zāles un saprata, ka tās ir aizmirstas mājās. Gribēja piezvanīt, bet telefona akumulators izlādējās. Vēlu vakarā draugi atrada viņu, izsauca ātro palīdzību. Neatliekamās palīdzības mašīna, braucot līdz notikuma vietai, iebuksēja sniegā. Vai nav pārlieku daudz sagadīšanos?
Pēc divām nedēļām viņa sieva atkal atnāca pie manis un pastāstīja: „Es visu laiku domāju par to, ko jūs man teicāt. Nedēļu pirms nāves vīrs uzaicināja mani uz kafejnīcu, lai gan pirms tam nekad tā nav darījis. Viņš nekad nav bijis runīgs, bet, kad mēs jau paēdām, viņš lūdza pasēdēt vēl mazliet un parunāties. Tagad es saprotu - viņš atvadījās no manis.” Cilvēki jūt nāves stundas pienākšanu”.
Tikšanās laikā ar novadniekiem ārsts reanimatologs dalījās savās pārdomās par dažādiem dzīves aspektiem. Pēc viņa domām, augstākais saprāts eksistē, un viņa priekšā mēs esam bezspēcīgi. Ir tikai iespēja pamēģināt intuitīvi sajust, ko no tevis vēlas. Kad cilvēks piedzimst, ir svarīgi, kādu informāciju, kādu enerģijas un prāta potenciālu un kādus parādus un grēkus viņš ir mantojis no saviem senčiem. Nekas nepaiet bez sekām, viss, ko mēs darām savā dzīvē, atgriežas, ja ne pie mums, tad pie mūsu bērniem vai mazbērniem.
Svarīgs ir arī tas, kādā ģimenē, kādā apkārtnē un kādā vidē cilvēks dzīvo. Ir gadījumi, kad viņam nav iespējas realizēt savu potenciālu, kas iegūts piedzimstot. Ja vecāki nesaprot savu bērnu, ja viņš nav īstenojis savas vēlmes un intereses bērnībā, nesaņēmis no mātes daudz siltuma un mīlestības, viņam var rasties iekšējās pretrunas. Tas viss būs redzams jau pēc tam, pieaugušo cilvēku dzīvē. Dažādas fobijas, sindromi trauksme – tas viss nāk no bērnības.
P. Kučiks: „Nevar būt, ka cilvēks piedzimst pilnīgi bez gribasspēka, viņš jebkurā gadījumā mēģina kaut ko mainīt savā dzīvē, taču nespēj. Viņš saprot, ka, teiksim, smēķēt ir slikti, ļoti slikti, bet atmest nesanāk. Kad astrologi saka, ka cilvēks var ietekmēt notikumus savā dzīvē, viņš tic ilūzijai, ka viņš ir spējīgs kaut ko mainīt. Bet tā ir tikai ilūzija.”
Klātesošie izmantoja iespēju un uzdeva ārstam ar lielu darba stāžu viņus interesējošos jautājumus. - Pašlaik Latvijā ir ļoti daudz garīgo audzinātāju. Kāda ir jūsu attieksme pret viņiem?
- Tādu speciālistu, kuri saņēmuši sertifikātus, mūsdienās ir daudz. Es izturos pret viņiem piesardzīgi. Neprofesionāļu iejaukšanās cilvēka dzīves psihiskajā sfērā nav pieļaujama. Man ir zināmi gadījumi, kad cilvēki pēc saskarsmes ar „garīgajiem audzinātājiem” nokļuva psihiatriskajā slimnīcā. Cilvēka psihe ir viegli ievainojama, palīdzēt var tikai liels profesionālis – psihologs. Ko dara psihologs? Viņš runā ar cilvēku un palīdz viņam pašam nonākt pie pareizā lēmuma. Pašam! Jo katram cilvēkam ir sava īpašā psihiskā struktūra un domāšana. Bet tā saucamie garīgie skolotāji, neprofesionāļi, cenšas mainīt tieši cilvēka domāšanu.
- Ko jūs domājat par ģimenes ārstu streiku?
- Būtībā streiku kā protesta formu es atbalstu. Ģimenes ārstu protestu es atbalstīju līdz brīdim, kad viņi paziņoja, ka pieprasa trīs gadu laikā divkārt palielināt viņiem algas, jo citi mediķi saņem vairāk. Man rodas jautājums, vai viņi godīgi saskaitīja visus savus ienākumus – pacienta maksu, maksu par vizīti uz mājām un tā tālāk?
- Kāpēc jūs nolēmāt kļūt par ārstu?
- To ietekmēja mana rakstura iezīmes. Neesmu piedzimis, lai kļūtu par mākslinieku! Kopš bērnības vācu dažādas zālītes, kaltēju, zināju, kuras no tām palīdz pret dažādām kaitēm.
Pabeidzis skolu, es jau skaidri zināju virzienu, kurā jāiet. Mācības skolā es sāku no 6 gadiem, 13 gadu vecumā beidzu 7-gadīgo skolu, bet medicīnas skolā drīkstēja stāties tikai no 14 gadu vecuma. Taču, kad es atnācu iesniegt dokumentus trešo reizi, direktors teica: „Nu, labi, ko lai dara ar tevi!”. Mani pieņēma. Es biju ļoti mērķtiecīgs, zināju, ka neatkāpšos. 16 gados es jau strādāju Bērziņu feldšeru-vecmāšu punktā. Atceros gadījumu, kad es aizgāju uz vietējo ballīti. Muzikants bija iedzēris, gumijas zābakos, viņš spēlēja „Murku”. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pēc trim gadiem es pats lūdzu komisāru iesaukt mani armijā.
- Vai bija gadījumi, kad cilvēki mira tieši uz operāciju galda?
- Tādu gadījumu bija daudz. Atceros, kādu dienu uz endoprotezēšanu atveda divus pacientus, 99 un 95 gadus vecus. Taču viss norisinājās bez problēmām. Citu dienu no sākuma pie mums bija gados veca sieviete, kurai apritēja jau 77 gadi, tāpēc ļoti uztraucāmies, jo viņas veselības stāvoklis bija ļoti smags. Viņa izdzīvoja. Otrai sievietei bija 42 gadi. Skatos - kaut kas nav kārtībā, viņa burtiski mirst mūsu acu priekšā, dari, ko gribi. Un viņa neizdzīvoja.
- Vai ir grūti to visu pārdzīvot?
- Reanimācijas nodaļā mēs visi jau esam pieraduši pie nāves, taču, neskatoties uz šo „imunitāti”, nāve vienmēr saistīta ar negatīvām emocijām. Nāve ir mūsu sāncense, bet varbūt kolēģe, un tā ir liela viltniece... Viņa ļauj mūsu lētticīgajam prātam noticēt, ka mēs uzvarējām cīņā par cilvēka dzīvību, bet īstenībā nāve ir atkāpusies tikai uz kādu laiku un novēro, kādā brīdī ir izdevīgāk atkal atnākt un paņemt, ko viņai vajag.
Nekad nevar zināt, kas būs tālāk. Reizēm šķiet, ka atbilstoši visiem medicīniskajiem rādītājiem cilvēks nomirs, un, atnākot no rīta, jau gatavojamies ieraudzīt tukšu gultu, taču, kā par brīnumu, slimnieka veselības stāvokļa rādītāji ir normā. No otras puses, ir gadījumi, kad pacientam viss ir kārtībā, bet cilvēks aiziet... Mēs, ārsti, nezinām visu par cilvēka iekšējām rezervēm – cik daudz to ir.
Mēs visi enerģētiski esam dažādi, vienam garšo liellopu gaļa, cits to neēd, trešais neparko nelietos savā uzturā tītara gaļu. Mums pašiem ir jāzina, kas mums ir nepieciešams noteiktā brīdī, ko pieprasa mūsu organisms. Ir nepieciešams ieklausīties sevī, lai pielāgotos dabas likumiem. Neviens ārsts neteiks, kas tieši tev ir nepieciešams kaut kādā dzīves posmā. Nevis dakterim ir jāārstē slimnieks, bet gan slimniekam pašam būtu jāārstē savs organisms. Ja cilvēks pats aktīvi nepiedalīsies atveseļošanas procesā, tad arī mēs, ārsti, nelīdzēsim. Organismā viss notiek šūnu līmenī. Katram cilvēkam ir ļaundabīgās šūnas, ar kurām imunoloģisko procesu laikā mūsu organisms cīnās. Taču stress dara savu. Optimisti slimo retāk nekā pesimisti, bet, ja slimo, tad daudz vieglāk tiek galā ar savu slimību.
Elvīra Škutāne, autores foto
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru