Publicēts:
http://news.lv/Latgales_Laiks/2018/04/17/videofilma-stasta-par-kraslavas-pirmsakumiem
Sameklējot simtiem fotogrāfiju, pārlapojot tūkstošiem vēstures grāmatu un digitālo valdības dokumentu un laikrakstu lappušu, Krāslavas centrālās bibliotēkas bibliotekāre Anna Bartuša izveidoja videofilmu “Kad tapa pilsēta Daugavas krastā”, kas 16. aprīlī ievadīja Krāslavas 95 gadu jubilejas pasākumu nedēļu.
Pilsētas robežas līdz strautam
“Videofilma ir 26 minūtes gara un veltīta Krāslavai. Tas ir fotogrāfijām ilustrēts stāsts, kā 1923. gadā radās Krāslava. Jau 1729. gadā pastāvēja Krāslavas miests, kuru nopirka grāfi Plāteri par 14 000 dālderu. Taču filma sākas ar stāstu par 1918. gada 18. novembri, kad dibinājās mūsu Latvija, un par Latvijas atbrīvošanas cīņām Krāslavā. Mūsu pilsētā ir uzstādīts piemineklis poļu karavīriem, kuri atdeva dzīvību par Latvijas brīvību,” uzsver Anna.
Jau filmas pirmās minūtes ļauj ielūkoties 1920. gada notikumos, kad bija izveidota Krāslavas pašpārvalde un kad par pirmo miesta vecāko tika ievēlēts F. Miltovičs, vēlāk viņu nomainīja V. Terļeckis, pēc tam valdi vadīja Lucijans Gžibovskis.
Pārlapojot Ministru kabineta sēžu stenogrammas, Anna Bartuša atrada 1922. gada 7. septembra materiālus par pilsētas tiesību piešķiršanu Krāslavas miestam. Valdība toreiz noteica, ka pilsētas domē strādās 20 locekļi, kā arī iezīmēja pilsētas robežas. Anna nocitēja Valdības Vēstnesī publicētās rezolūcijas par Krāslavas robežām fragmentu: “Dienvidos par robežu paliek Daugava, tad no Daugavas krasta starp brāļu Jefimovu mājām un mežsarga zemi līdz Krāslavas–Daugavpils ceļam, tālāk robeža pagriežas pa labi līdz strautam aiz nepabeigtām Stankeviču mājām 5 asu atstatumā uz pagasta pusi; aiz strauta robežas griežas vēl pa labi līdz Grundānu dārza stūrim pie lielās priedes dārza stūrī.”
Vaicāta, kāpēc tomēr par Krāslavas pilsētas dzimšanas gadu tiek uzskatīts 1923. gads, Anna sameklē filmas fragmentu, kas stāsta, ka šajā gadā Latvijas Saeima apstiprināja likumu par pilsētas tiesību piešķiršanu Krāslavas miestam. Kā liecina Saeimas stenogrammas, iekšlietu ministra biedrs Vladislavs Rubulis ziņojis, ka Krāslava ir plaši apdzīvota vieta ar pilsētas raksturu, proti, uz apmēram 4 kvadrātkilometriem atrodas 730 apbūvēti gruntsgabali ar 1000 mājām, un ka saimnieciski un kulturāli apstākļi prasa, lai Krāslavā tiktu izveidota atsevišķa pašvaldība un ka ieņēmumiem, tostarp tirgus nodokļiem, jāpaliek Krāslavā.
Ģimeniska pilsēta
Anna atrada Latvijas statistikas grāmatā, ka 1922. gadā Daugavpils apriņķa Krāslavas miestā dzīvoja 5000 iedzīvotāju, bet, saskaņā ar 1925. gada Otrās tautas skaitīšanas datiem, Krāslavas pilsētā reģistrēti 4485 cilvēki, galvenokārt ebreji (38%), poļi (22%), latvieši (19%), krievi (10%) un baltkrievi (10%).
Pirms un pēc 1923. gada krāslavieši bija sabiedriski aktīvi cilvēki, proti, apvienojušies Latvijas Sarkanā Krusta Krāslavas nodaļā, krājaizdevēju sabiedrībā, latviešu biedrībā, vairākās patērētāju biedrībās, piensaimnieku sabiedrībā, lauksaimnieku biedrībā “Mazzemnieks”, brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā. Toreiz parādījās arī uzņēmējdarbības aizmetņi, piemēram, Artūrs Aparnieks bija izveidojis ūdensdzirnavas, kas ražoja miltus Daugavpils un citu apriņķu iedzīvotājiem. Toreiz kursēja prāmis. Pārceļoties pāri upei ar vienjūga ratiem, “takse” jeb cena bija 20 santīmu.
Pilsētā darbojās Svētā Ludvika katoļu baznīca, divas pareizticīgo baznīcas, vecticībnieku lūgšanu nams, luterāņu draudze, ebreju sinagoga un lūgšanu nami. Bērni apmeklēja 1. un 2. pakāpes sešu klašu latviešu pamatskolu, poļu, ebreju un krievu pamatskolu, privāto Prozorova ģimnāziju un zēnu skolu, valsts ģimnāziju grāfu Plāteru pilī. Krāslavā darbojās arī Apgabaltiesas 6. apriņķis, Krāslavas policijas iecirknis, Dzimtsarakstu nodaļa, pasts, slimnīca, aptieka un citas svarīgas institūcijas.
Dažas filmas minūtes veltītas Krāslavas pilsētas pirmajam mēram polim Lucianam Gžibovskim. Viņa vadībā tika būvētas pilsētas ielas un tilts.
Skatītāji iepazīsies arī ar garīdzniekiem, kuri kalpojuši Krāslavas draudzēs 1923. gadā, tāpat uzzinās, ka pašreizējais Krāslavas ģerbonis ar laivas simbolu tika apstiprināts 1925. gadā.
“Krāslava ir ļoti ģimeniska pilsēta. Iedzīvotāji sveicina cits citu. Esam kā viena liela ģimene. Krāslavieši var būt lepni, ka viņiem ir sakopta, zaļa, skaista pilsēta ar bagātu vēsturi”, saka Anna Bartuša, novēlēdama Krāslavai saules mūžu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru