Ada čībiņas savam un bērnu priekam

Avots:
http://news.lv/Latgales_Laiks/2019/09/06/ada-cibinas-savam-un-bernu-priekam

Autors: Egita Terēze Jonāne
Datums: 06.09.2019
Izdevums: Latgales Laiks
Rubrika: Kultūra

Krāslaviete Aija Vigule, kuras rokdarbu izstādi šovasar varēja skatīt Krāslavas novada Centrālajā bibliotēkā, apņēmusies, ka, beidzoties dārza darbiem, adīs čībiņas ar jaunu formu un rakstu.

“Mana izstāde saucās “Čībiņas”. Tur varēja apskatīt 26 darbus, visi noadīti ziemā. Čībiņas sāku adīt, kad piedzima vecākā meita Laura – tas bija 1986. gads, PSRS deficīta laiki. Tolaik veikalā nevarēja neko nopirkt. Lauriņai noadīju baltas un salātzaļas čībiņas. Pēc tam piedzima meita Līga un dēls Ernests, un arī viņiem kājās vilku pašas adītas čībiņas. Tāpat bērni staigāja manis adītajos kostīmos, šūtajos kombinezonos. Pirmās čībiņas bija ar pomponiem, taču bērni ar tiem var aizrīties, tāpēc tagad čībiņas ir bez pomponiem. Adīju arī džemperus, cepures vīram un bērniem. Pašlaik adu gan zeķītes un čībiņas bērniem, gan arī īstas lauku zeķes no resnas dzijas pieaugušajiem, lai tās ilgi kalpotu,” teic Aija. 

Aija pastāsta, ka čībiņas ieraudzījusi žurnāla “Sieviete” pielikumā, kur bija visas piegrieztnes, kā arī parādīts, kā šūt, adīt, aust vai tamborēt. Viņa apzināti nelieto melnus diegus, un ja viņai būtu teikšana, melnās krāsas nebūtu nemaz, jo Aija uzskata, ka ir gana daudz nelaimju, bēru, kuras asociējas ar melnu posmu dzīvē. Savukārt zaļā ir viņas mīļākā krāsa, jo atgādina pavasara plaukumu, dzīvību. Turklāt čības ir dāvana, kuru uzlūkojot vai valkājot, var sajust siltumu, mīļumu, teic rokdarbniece. 

Šobrīd Aija ada čībiņas draugiem un radiem, kuriem aug bērni vai mazbērni, un, kā atzīst rokdarbniece, tās priecē ne tikai pašu un bērnus, bet arī vecākus un vecvecākus. Aija priecājas, ka tagad var brīvi iegādāties labas kvalitātes dziju, kas nerada alerģiju. Viens čību pāris top vienas dienas laikā. Taču vasarā jārosās dāliju, rožu, flokšu, samteņu u. c. puķu dārzā, tāpēc rokdarbi nolikti malā līdz rudens un ziemas vakariem.

Aijai adīšanu ierādīja tante Monika. Toreiz dzijas bija deficīts, tomēr tante iemainījusi vilnu pret dziju, pati to krāsojusi. Kad vecākā meita gāja skolā, Aija iemācījās arī tamborēt. “Vecākā meita atnāca no skolas un teica, ka viņai līdz rītam jānotamborē sedziņa, tāpēc ņēmu rokās tamboradatu un pa nakti iemācījos tamborēt.” 

Aija Vigule apņēmusies darināt čībiņas visu mūžu, jo cilvēkiem patīk tās saņemt dāvanā. Aija uzsver: “Rokdarbi lieliski nomierina. Skaitu cilpiņas, adu, bet, ja čībiņa nesanāk, tad to izārdu un sāku no jauna. Rokdarbi ir labāki par jebkuru terapiju.