Bija vērts apmeklēt

Avots Ezerzeme 9. novembris 2010, 20:56 3. novembrī Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā tika organizēti divi pasākumi vienlaikus: atklāta Krāslavas un Dagdas novada bibliotekāru darbu izstāde “Mūsu vaļasprieki” un mājas konservu izstāde-degustācija “Vasara burciņā”. Tika organizēta tikšanās ar uzņēmuma “Krāslava D” pārtikas tehnoloģi Ritu Bižāni, kura vienkāršā un visiem saprotamā valodā pastāstīja par procesiem, kas notiek konservēšanas laikā, atklāja savu mīļāko recepti, atbildēja uz daudziem jautājumiem, deva noderīgus padomus. Vārdu sakot, pasākums bija tā vērts, lai ziedotu nedaudz laika, apmeklējot centrālo bibliotēku vakara stundā. Pēc iesakņojušās tradīcijas arī šos pasākumus ar nelielu uzrunu atklāja centrālās bibliotēkas vadītāja Valentīna Magidas: “Mūsu dzīvē ir tāds neliels posms, kad gribam parādīt sevi un atskaitīties par to, ko esam darījuši. Šoreiz gribam prezentēt bibliotēku darbinieku divus hobijus, kas ir rokdarbi un konservēšana. Izstāde tapa, balstoties uz centrālās bibliotēkas darbinieku vaļaspriekiem un pieaicinot arī kolēģus no pagastiem: konservēšanas jomā neesam strikti fiksējuši, kas ko atvedis, bet rokdarbu izstādē pārstāvēta Dagdas bērnu bibliotēka, Svariņu, Augstkalnes un Piedrujas bibliotēka. Izrādās, mēs varam strādāt dažādās tehnikās, varam apgleznot pudeles, veidot no pērlītēm rotaslietas, izšūt un tamborēt, veidot kompozīcijas no sausiem ziediem, protam arī zīmēt un nodarbojamies ar tādām ekskluzīvām lietām kā origami un simigrafika. Cik paši esam daudzveidīgi, tik daudzveidīgi ir mūsu darbiņi. Izstāde bibliotēkas apmeklētājiem būs apskatāma mēnesi. Otrs liels hobijs ir konservēšana. Kāpēc tieši tā? Pirmkārt, gatavot pašam šodien ir moderni, otrkārt to spiež darīt pati dzīve. Pagājuši laiki, kad treknajos gados bijām kļuvuši bagāti un mums vairs negribējās pašiem neko lielu darīt — bija vieglāk nopirkt visu veikalā. Pati dzīve ienesa korekcijas, atgriežamies savos mazdārziņos, atkal audzējam, vārām, liekam stikla burkās, sālām, marinējam un konservējam. Vasaras un rudens prieks nonāk burciņās, jo pašu gatavotais vienmēr ir labāks. Mēs zinām cilvēkus, kuriem konservēšana nav dzīves nepieciešamība, bet tas viņiem ir vaļasprieks, vēlme pārsteigt draugus un tuviniekus ar kaut ko neparastu. Veikali piedāvā daudz ko, bet varbūt mūsu skatījumā tas ne vienmēr šķiet garšīgs un veselīgs, tāpēc darām paši. Daļa saules un vitamīnu pazūd, bet līdz ar marinādi burciņās ieplūst mūsu sirds siltums, mūsu labās domas, mūsu vēlme sagādāt prieku sev un tuviniekiem. Lai profesionāli runātu par konservēšanu, esam uzaicinājuši ciemos firmas “Krāsalava D” pārtikas tehnoloģi Ritu Bižāni, kura padalīsies savās zināšanās par to, kas jāievēro, lai pareizi sagatavotu produktus, iegūtu garšīgu un skaistu galarezultātu.” Rita uzsvēra galveno nosacījumu, kas mājās gatavoto produktu padara par tik īpašu un garšīgu, proti, tas, ka tajā ieguldām savu dvēseli: “Tāpēc konservi, pagatavoti mājas apstākļos, šķiet garšīgāki, mīļāki jūsu ģimenēs un ar labpatiku tiek likti galdā, sagaidot ciemiņus.” Profesionālās pārtikas tehnoloģes stāstījums bija ļoti interesants, neliels ieskats tajā. Kad jūs burkas sterilizējat vai aplejat produktus ar uzvārītu ūdeni, daļa baktēriju produktā iet bojā. Ir jāzina, ka šajā procesā 60 grādu temperatūrai jābūt produktā iekšā, parasti tas tā arī notiek, ja viss izdarīts pareizi. Gadās, cilvēki jautā: “Liku burciņās gurķīšus kā vienmēr, bet tie ieskāba. Iemesls ir viens: mājsaimniece nav panākusi vajadzīgo temperatūru produkta iekšienē — vismaz 60 grādu. Tāpēc produktā izstrādājās pienskābe, jo tur palika baktērijas, tāpēc tāds nevēlams galarezultāts. Starp citu, Rita arī novērojusi, ka laika gaitā cilvēki atgriežas pie sālītiem produktiem, konservētie daudziem jau apnikuši. Klātesošie interesējās, kādi vāciņi ir labāki konservēšanai? At- bilde — mikrobi vairojas, ja ir gaisa pieeja. Ja burciņa aizvērta blīvi, tad vienalga, kāds ir vāciņš. Protams, labāk, lai tas ir jauns, taču var izmantot arī vecu — ka tik ir tīrs, labi nosterilizēts un nebojāts. Tiesa ar sēnēm ir citādāk — tām Rita iesaka izmantot plastmasas vāciņus, jo hermētiski noslēgtos traukos(burkās) sēnēs var būt botulisma baktērija, kas vairojas bez gaisa klātbūtnes. Strādājot ar sēnēm, ļoti būtiski ir veikt iespējami kvalitatīvāku pirmreizējo apstrādi un vēlams arī mainīt ūdeni, tās vārot. No tā sēnes neko nezaudē. Pārtikas tehnoloģe izgaisināja mītu par cukuru: “Latvijas ražojuma cukura sen vairs nav, mēs lietojam uzturā lietuviešu, poļu, vācu. Nav man problēmu ar šo cukuru ievārījumos. Uzskatu, ka problēmas rodas tikai saimnieces vainas dēļ, kura neievēro tehnoloģiju...” Bija interesanti paklausīties arī par kāpostu gatavošanu un mēness ietekmi uz šo procesu, traukiem un citām lietām. Piekritīsiet, šādus pasākumus vērts apmeklēt pašiem, nevis lasīt atstatījumu avīzē. Juris ROGA

Latgales rakstniecei Naaizmērstulei - 120

Avots Ezerzeme 19. oktobris 2010, 17:25 Pasaulē katram ir sava vieta un uzdevums, pat mazajam un ārēji necilajam — tā uzskatīja Rozālija Tabine, Naaizmērstule, kurai šogad 28. oktobrī aprit 120. dzimšanas diena. Naaizmērstule savu vietu Latgalē atrada kā skolotāja un rakstniece. Skolotāja Rozālija bija strādājusi vairākās skolās — Balvos, Mežiniekos, Aglonā, Aulejā. Pateicoties skolotājas rūpēm, Aulejas 4 klašu pamatskola izveidota par 6 klašu pamatskolu. Kā skolotāja viņa godam ir pildījusi jaunās paaudzes audzināšanas misiju. Būdama audzinātāja, ar apbrīnojamu pašaizliedzību viņa rūpējās par nelaimes un posta skartajiem zēniem un meitenēm, gādāja par viņiem, raudzīja izraut no trūkuma un bada, mācīja tiem spēku smelt čaklumā, ticībā, savstarpējā cieņā un izpalīdzībā. Arī literārai jaunradei viņa pievērsās tādēļ, ka latgaliešu bērniem trūka piemērotas lasāmvielas. Tādēļ jaunā skolotāja pati sāka sacerēt dzejoļus, tēlojumus, īsos stāstus, vēlāk — jau garākus stāstus, pasakas, svēto dzīves aprakstus, lugas. Kā rakstniece viņa turpina tautas audzināšanas darbu. Rakstniece to neslēpj, pauž skaidri un nepārprotami. Visu mūžu lasītāji tiek aicināti neaizmirst trīs vissvētākās lietas — literatūru, dzīves jēgu, kā arī uzticīgu kalpošanu Dievam, dzimtenei un dzīvei. Neaizmirstule latgaliešu li-teratūrā ieiet kā garīgās un patriotiskās prozas, drāmas un dzejas pārstāve, viņa tiek dēvēta arī par pasaku žanra aizsācēju latgaliešu bērnu literatūrā. Naaizmērstules daiļrade sākās vēl pirms Latvijas Republikas nodibināšanas, iet cauri visam neatkarīgās Latvijas periodam, kā arī Otrā pasaules kara gadiem. Padomju Latvijā viņas darbi, saprotams, netika publicēti. Pavisam sešpadsmit grāmatas. Uzrakstītas 39 literārās pasakas. Oriģināldarbi — dzejoļi, stāsti, pasakas un teikas — apvienotas krājumos “Lauku zīdi” (1934) un ”Dīva dōrza pučeites” (1943). Ludziņas bērniem ir izkaisītas periodikā un tikai 1995. gadā izdotas ar nosaukumu “Naaizmērstules lugas”. Prof. L. Latkovskis ir sacījis: “Kā cilvēku Rozaliju Tabini varētu raksturot ar vienu teicienu: viņas dzīve bija atvēlēta Dievam un tuvākajam. Viņai nebija personīgās dzīves, nebija tā, ko varētu saukt pasaulīgā dzīve un pasaulīgs prieks.” Rozālija tieši tādā veidā un ne savādākā saskatīja savu īsto laimi, savu devumu Latvijai, Latgalei. “Laime, mīļo Laimiņ, kur tu esi? Saki, kā atrast un kur meklēt tevi? Sauc lieli, mazi, veci, jauni bagāti un nabagi. Ikviens cilvēks Laimi sauc un meklē, bet reti kurš atrod īsto laimi. … Jo tam tik laime gaiši smaida, kas caur visām dzīves likstām skaidru sirdi, goda prātu, līdzcilvēku mīlestību līdzi nes, kas sāpēs, bēdās, grūtībās smaidā seju sedz.” /No stāsta ”Kur Laime”/ Pati Rozālija savos darbos nereti pauž uzskatu, ka “pasaule ir ciešanu pilna, tāpēc, lai dvēsele varētu pilnveidoties, tai jāpārvar ciešanu sāpes.” Tas ir tāpat kā pēc lietus aiz mākoņa parādās saules stari. Piemēram, stāsts ”Skaistōkō meitine” ir par to, ka vienai muižniecei nomira vienīgā meita. Pirms nāves meita savu dārgo pērļu rotu novēl apkārtnes visskaistākajai meitenei. Māte to arī izdara, tiesa, “ne pēc tā, kā pasaule to vērtē, bet pēc Dieva prāta. Pieminiet, Dieva acīs ir tikai tas skaists, kas godīgs, labs, paklausīgs, pazemīgs.” Meitenei Broņai, kurai tiek pērļu rota, nebija vizuāla skaistuma, jo baku slimība bija samaitājusi viņas seju. Tajā pašā laikā šī bija godīgākā, strādīgākā, laipnākā meitene visā apkārtnē. Naaizmērstule savos darbos cenšas iedrošināt tautiešus būt stipriem savā pārliecībā, savos uzskatos, nebaidīties būt tādam, kāds tu esi. Rakstnieces varoņi — gan pieaugušie, gan bērni — ir nabadzīgi lauku cilvēki, grūtdieņi, bāreņi, kas cenšas tiekties pēc garīgas pilnības, pēc sirdsskaidrības. Varoņu raksturs parasti ir pilnveidots — viņi ir strādīgi, žēlsirdīgi, pašaizliedzīgi. Tā nav greznība, tas ir katra cilvēka pienākums. Tajā pašā laikā rakstniece apzinās, ka būt sirds skaidram nav tik viegli.- “Apmētās tevi ar dubļiem, aptraipīs tavu goda vārdu, kā tārpu tevi samīdīs — bet tu ar svētību par lāstiem maksā, atlaid tev nodarītās pārestības. Lai tāda būtu tava atriebšana, jo tā nes mieru, laimi, tā atgriež tev nolaupīto slavu…”/No stāsta “Laime”/ Lasot stāstus, dažbrīd ir pagrūti novilkt robežu starp bērniem un pieaugušajiem domātajiem darbiem. Piemēram, pamācība stāstā “Lobs dorbs” - “kuri patiesi ir lieli un kuri mazi labi darbi, par to, bērni, ir grūti spriest. Dievs to pats nosaka. Pieminiet tikai vienu: ja labu darbu darīsiet tāpēc, lai patikt Dievam un cilvēkam palīdzēt, arī jūsu mazos darbus Dievs skatīs par lieliem. Bet, ja savus labos darbus darīsiet tikai tāpēc, lai ļaudis jūs slavētu, par labiem un žēlsirdīgiem turētu, tad arī jūsu lielie darbi pie Dieva tiks paskaitīti par maziem.” No vienas puses, stāsts ir domāts bērniem, bet no otras puses — vai tad pieaugušie arī nevar rast sev vērtīgo? Dzīvē nav nejaušību. Arī Rozalijas Tabines pseidonīms nav nejaušība. To viņa gūst vēl kā skolniece Viļņas nazaretiešu skolā, kur internāta meiteņu audzinātāja jokodamās katrai iemītniecei gribēja dot kādas puķes vārdu un Rozālijai Tabinei izraudzīja neaizmirstuli. Tas izteica meitenes būtību, kā arī kļuva par rakstnieces likteni. Mūsu bibliotēkas novadpētniecības nodaļā no 18. oktobra ir skatāma tematiskā izstāde par Naaizmērstuli. Apzinoties, ka vienā rakstā nav iespējams pilnībā iepazīstināt ar mūsu novadnieces daiļradi, aicinu apmeklēt izstādi “Naaizmērstule - Latgales stiprā un cietā klints”. Anna Bartuša, Krāslavas novada centrālās bibliotēkas bibliotekāre

Dzejniekam, novadniekam, patriotam ...

Avots Ezerzeme 8. oktobris 2010, 18:25 Ar vārdiem tu sit, ar vārdiem tu dzel, ar vārdiem tu paijā un glāsti. Ar vārdiem pār atvariem tiltus tu cel, ar vārdiem šie tilti tiek gāzti. V. Krāslavietis 30. septembrī Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā notika piemiņas pasākums, veltīts mūsu novadniekam Valdim Krāslavietim, kuram dienu iepriekš būtu apritējuši 90 gadi. Valdis, īstajā uzvārdā Grants, piedzima tālajā Baku pilsētā 1920. gadā 29. septembrī. Savu dzīves ceļu raksturo tā: “...no saulainā Kaukāza līdz vējainās Čikāgas pievārtei ar ilgāku pārsēšanos Krāslavā…”. Viņš nomira 1994. gada 14. oktobrī operācijas laikā. Valda Granta-Krāslavieša vēlme atdusēties mūža mājās dzimtenē tika īstenota 1995. gada 8. jūnijā. Urnu atveda uz Dobeles rajona Bērzes kapiem, kur bija guldīti vecāki. Un tā Valdis, par spīti daudzajām robežām, atgriezās senču zemē. Atceres pasākumā bibliotēkā piedalījās neliels cilvēku skaits. Skolēni lasīja Krāslavieša dzeju, bibliotēkas darbinieki stāstīja par novadnieka dzīves gaitām. Viņa dzeja ir pārsteidzoši spilgta un nav zaudējusi aktualitāti mūsdienās. Tā kā šķemba manā sirdī dziļi guļ un sāp tur viņa: tā ir mūsu bārenīte, tā ir mūsu Krāslaviņa. V. Krāslavietis Bibliotēkā bija ierīkota arī neliela dzejniekam veltīta izstā- de, kurā varēja iepazīties arī ar daudzajām viņa personībai un darbībai veltītajām publikācijām medijos. Valdis Grants ļoti aktīvi sadarbojās ar Krāslavas ģimnāziju — skolēniem, pedagogiem. Jau 1991. gadā skola saņēma tiem laikiem fantastisku dāvanu — kopējamo mašīnu. Tādas nebija nekur rajonā. Par ziedojumiem uz skolu tika sūtītas grāmatas un mācību piederumi. Būdams vecskauts, Valdis savai skolai ziedoja naudu skautu un gaidu karogu izgatavošanai, kā arī skautu nometnēm. Latgales novada skauti saņēma arī mūža dāvanu — ezeru zemes novada skautu dziesmu, kuru komponēja Alberts Legzdiņš no “Čikāgas piecīšiem”. 1991. gadā Valdis nodibināja stipendiju fondu labākajiem skolēniem mācībās, sportā, pašdarbībā. Stipendija gan pastāvēja tikai četrus gadus, par lielu nožēlu nauda gāja zudumā bankā “Baltija”. Par laimi, dzejnieks to neuzzināja. Savās atmiņās dalījās Krāslavas Valsts ģimnāzijas darbiniece Marija Petaško: “Kad Valdis atbrauca uz Krāslavu, viņš šeit palika pie draugiem, pie mums. Uzreiz varēja just, ka no šī cilvēka nāk milzu labestība, labsirdība, viņš bija bezgala jauks un sirsnīgs — tāds viņš palika mūsu atmiņā. Ļoti pieticīgs sadzīvē, viņam garšoja viss vietējais, viņš paoda vietējo gurķi un teica, ka tie gurķi, kas Amerikā, ne pēc kā nesmaržo. Bija rudens, sēņu laiks, tās viņam ļoti garšoja, un pat paņēma līdzi. Tajā rudenī, kad uzzinājām, ka operācija nebija veiksmīga un viņš nomira, visiem bija ļoti bēdīgs noskaņojums...” Savās atmiņās dalījās arī Krāslavas vēstures un mākslas muzeja direktors Valdemārs Gekišs: “Bija 70. gadi, kad kādā avīzē izlasīju, ka Rīgā viesojās dzejnieks Valdis Krāslavietis. Pārlasu vēl un vēl, nevaru saprast, kādā sakarā viņa uzvārdā ir Krāslavas vārds. Arī tēvs nevarēja neko man paskaidrot. Tad kaut kur presē parādījās informācija, kurā bija minēts viņa īstais uzvārds — Grants, šķiet, tur bija pat fotogrāfija. Tad tēvs man sacīja: ”Tas taču ir mans bērnības draugs, kurš dzīvoja mājā Rēzeknes un Ezera ielas stūrī. Skolotāja Gekiša no ģimnāzijas uzrakstīja viņam vēstuli. Tas jau bija atmodas laiks, situācija bija pavisam citādāka nekā 70. gados. Klātienē ar viņu iepazināmies 1989. gada septembrī, kad dzejnieks pirmoreiz ieradās Krāslavā. Toreiz tas bija liels piedzīvojums, kaut kas jauns. Ciemos brauc mūsu novadnieks no Amerikas, kuru šeit daudzi pazina un gatavojās sagaidīšanai, kas bija visai iespaidīga. Dzelzs priekškars vērās vaļā, tas bija milzīgs piedzīvojums visai Krāslavai. Arhīva bildēs sagaidītāju pulkā redzam Pēteri Jurciņu, literatūrzinātnieci Līviju Volhovu un citus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Sagaidījām viņu Krāslavas Pilskalnā, kopā aizbraucām arī uz dzejas dienām Kaplavas pagasta Braģišķos. Tā bija ļoti sirsnīga tikšanās ar Valdi, kopš tās dienas aizritējis 21 gads...” Juris ROGA